Es neorientējos nedz Krievijas, nedz Ukrainas vēsturē
Uzskatīt, ka jebkāda novirze no “Putins ir sātans” tēzes ir kara attaisnošana, nozīmē absolūtu uzticēšanās iztrūkumu saviem tautiešiem.
Es neorientējos nedz Krievijas, nedz Ukrainas vēsturē. Vairāk par vēsturi kopš agras bērnības mani ir interesējušas katastrofas — to notikumu hronoloģijas un cēloņu izmeklēšana. Katastrofu izmeklēšanās viens no uzdevumiem ir noskaidrot negadījuma atsevišķo izraisītāju vai vaininieku, lai tad to sodītu. Bet tas nav galvenais mērķis. Apjomīgu izmeklēšanu galvenais mērķis ir novērst līdzīgu avāriju atkārtošanos nākotnē. Mērķis ir noskaidrot, kādu apstākļu rezultātā vaininieks varēja apzināti veikt savu kaitniecisko darbību vai pieļaut nolaidību, kas izraisīja negadījumu. Dažreiz katastrofām nevar nemaz atrast konkrētu vainīgo, ir pat zināms, ka tāds nav, bet izmeklēšana tik un tā notiek. Mērķis ir noskaidrot, vai notikumu attīstība bija iepriekš paredzama, vai visas iesaistītās sistēmas ir pildījušas savas funkcijas tā, lai novērstu iespējamo avāriju.
Kad domātāji liek galdā savas tēzes, kāpēc Putins vai Krievija ir rīkojusies tā vai citādi, un šīs tēzes nesatur kaut kādu rasistisku krievu civilizācijas nošķiršanu vai Putinu kā ļaunā gara iemiesojumu, tad soctīklos teju automātiski šīs tēzes tiek nodēvētas par Krievijas uzsāktā kara attaisnošanu un tajā veikto kara noziegumu attaisnošanu — tātad par noziegumu Latvijas Republikas Krimināllikuma 74. panta izpratnē.
No kara pirmās dienas jautājums nav, vai Krievija ir noziegusies uzsākot šo karu. Manā paziņu lokā atbilde ir skaidra ikvienam. Kurš ir noziedznieks (Krievija) un kurš ir upuris (Ukraina) nerada nekādas šaubas. Uzskatīt, ka jebkāda novirze no “Putins ir sātans” tēzes ir kara attaisnošana, nozīmē absolūtu uzticēšanās iztrūkumu saviem tautiešiem (par to, ko šāda neuzticēšanās savējiem nozīmē kara laikā Rodžers Skrūtons izteicās ļoti skarbi).
Tātad jautājums nav “Kurš ir vainīgs?” Jautājums ir: “Kāpēc tas notika?” Atbilde “X ir tāds un tāds” neko nepaskaidro, nekādi nepalīdz saprast notikušo un nepalīdz novērst vēl viena X uzrašanos vai tā paša X atkārtotu izpaušanos. Ir iedots apzīmējums, kas tikai samet visu zem vienas abstrakcijas, kura faktiski neprasa neko citu, kā tikai X nomaiņu (Noteiktos kontekstos tas ir vērtīgi un nepieciešams, bet es runāju par sistēmas norišu izpratni). Labi, bet kas traucē nākamajam indivīdam attiecīgajā pozīcijā pie noteiktiem apstākļiem rīkoties tieši tāpat? Izmeklēšanā daudz vērtīgāk ir saprast, kas radīja apstākļus, kuros X varēja rīkoties tā, kā viņš vai viņa rīkojās. Kuri no šiem apstākļiem bija kontrolējami un kuri nebija.
Ja kompleksā sistēmā kāda komponente tiek uzskatīta par neparedzamu un neuzticamu, tad situācijā, kad šīs komponentes disfunkcijas rezultātā notiek avārija, saprātīga uzmanība koncentrējas tajās komponentēs, kuru uzdevums bija ierobežot neparedzamās komponentes izpausmes.
Tieši ar šādu pieeju ir jālasa John Mearsheimer atziņas vai pēdējās dienās — arī Džordana Pītersona atziņas.
Vai šāda sistēmiska pieeja nozīmē kara attaisnošanu? Ja atbilde, jūsuprāt, ir “jā”, tad visdrīzāk, ka karš jūs skar pārāk tuvu, lai lasītu manus ierakstus. Tas ir saprotams un, es atkārtošos, es negribu būt tas “filozofs”, kas bērna bērēs iet pie mātes mierināt viņu ar kādām stoicisma atziņām, un droši vien šādiem lasītājiem labāk būs, ja nesekosit maniem izteikumiem soctīklos.