Mission is possible
Šorīt pamodos pulksten 9.00 un konstatēju, ka pirmo reizi Taivānā redzu zilas debesis. Kad piegāju pie loga, izrādījās, ka ir arī daži mākoņi, bet tā tik un tā nebija parastā bezsakara migla, kad tu uzkāp jebkurā tornī un tālākais, ko tu redzi, ir kādi divi kilometri. Pēc tam viss ir balts. Kas zina, kad atkal būs skaidras debesis un it kā brīva diena, tātad jābrauc iekarot kalni ar trešo piegājienu! Šajā ierakstā pastāstīšu, kā man izgāja pirmajā īstajā kalnu velo izbraucienā.
Izbraucienam tika uzstādīti šādi mērķi: redzēt kalnus, redzēt apvidu no augšas, iepazīt labākos ceļus nākamajiem izbraucieniem, pārbaudīt sevi un velosipēdu īstu kalnu pievarēšanā, uzkačāties.
Vispirms aizgāju uz veikalu, nopirku dažus šokolādes batoniņus, izdzēru apelsīnu sulu un saliku somu: abi fotoaparāti, zirnekļstatīvs (ar ko piestiprinu fočiku pie riteņa), pierakstu klade (ko visur ņemu un neizmantoju), maks, mobilais, pulkstenis, karte, krekliņš (kurā ietinu lielo fočiku), divas 0,5l pudelītes ūdens, Snickers un divi ķīniešu batoniņi. Ieliku arī mūzikas pleijeri bez lieliem plāniem to izmantot.
Brauciens sākas ar tradicionālo universitātes pilsētiņas kalnu. Ne tas labākais iesildīšanās maršruts, bet izvēles nav – lai tiktu ārā no universitātes, kalnā ir jāuzbrauc, jo visi kalna apakšā esošie vārti ir slēgti. Šoreiz jau esmu gudrs un braucu pa austrumu vārtiem, ietaupot vienu kilometru. Izbraucot no pilsētiņas, uzreiz arī ieraudzīju kalnus. Parasti tik tālu nevar redzēt.
Pēc tam ceļš ved lejā pa kalnu. Vakar, kad pirmoreiz braucu lejā pa šo kalnu, nezināju, vai turpināt braukt, jo šaubījos, vai spēšu atpakaļ uzmīties. Tagad, kad esmu tajā uzminies jau divas reizes un redzējis arī daudz foršākus kalniņus, šis vairs neliekas nekas īpašs, bet, ja braucat uz CCU ar velosipēdu pa 106. ceļu no austrumiem, ieteiktu atlicināt dažus spēkus šī kalna uzveikšanai, jo tur ir 800 metri nepārtraukti pret kalnu ar kopējo augstuma starpību 45 metri.
Pēc nobrauciena seko daži kilometri pa līdzenu ieleju. Mana pagasta beigas iezīmē arka, kas slejas pāri ceļam. Turpat pie pagasta robežas ir pagrieziens uz Nahua univeristāti, kuru šodien var pat saskatīt uz kalna ielejas otrā pusē.
Līdz ko izbraucam pa apakšu valsts mēroga lielajai šosejai nr.3, tālāk ceļš turpinās pa džungļiem un pret kalnu, bet es nebaidos, jo vakar pa to jau četras reizes braucu (divas turp, divas atpakaļ). Zinu, ka pēc katra kāpumiņa sekos vai nu līdzenums vai nobrauciens un ar tiem jau ir gana, lai aizmirstu visas pārestības kāpumos. Vakar pa šejieni braucot likās, ka esmu amerikāņu filmās par Vjetnamu. Baigi džungļi, neviena paša cilvēciņa apkārt. Šodien sapratu, ka tie attālumi ir niecīgi un tie vispār nav nekādi džungļi, bet dažādu augļu koku plantācijas.
Pēc 45 minūšu brauciena (ieskaitot pāris apstāšanās, lai padzertos un pafotogrāfētu) esmu ciematā, kur viena ģimenīte (skatīt attēlā zemāk) mani vakar pacienāja ar garšīgu bulciņu. Tai pa vidu ir olas dzeltenums, kas iemērkts šokolādē. Apkārt tāds nesalds biskvīts.
Šeit vakar sapratu, ka vietējiem karti labāk nerādīt, jo es tajā kartē labāk orientējos nekā viņi. Daži parāda, ka viņu ciems ir uz pavisam citiem ceļiem piecdesmit kilometrus prom no tās vietas, kur esam. Bet karti var vilkt laukā, ja grib pakomunicēt un dažas reizes es tā arī darīju. Lauku cilvēki domā, ka baltie nāk vai nu no Amerikas, Anglijas, Austrālijas vai Kanādas. Šodien gan pēc šiem variantiem sekoja vēl viens – Norvēģija. Mēģināt stāstīt patieso izcelsmi nav nekādas jēgas. Šie ne tikai angļu valodu nesaprot, bet arī ķīniešu, kur nu vēl manu, no vārdnīcas neprasmīgi nolasīto. Vislabākā valoda saziņai ar vietējiem, kas nezina nevienu tevis pārzināto svešvalodu, ir tava mātes valoda, kurā tu māki skaidri un ar pareizi izteiksmi izteikties. Īpaši tas darbojas Eiropā, kur mums daudzi vārdi ir dažādās valodās vienādi. Pagājušoziem Vācijā ar daudziem runāju latviski. Te ar tiem vietējiem daru tāpat. Rezultāti nav sliktāki, kā runājot angliski. Dažreiz gan satieku angliski runājošos un tie ir pavisam pārsteigti par manu runas veidu.
Pēc stundas brauciena nonāku uz otrās kategorijas lielā ceļa nr. 3 (kartē arī ir divi 3. ceļi, viens ir apvilkts ar mākonīti, otrs ar zilu vairodziņu; mākonīša ceļš ir tāds piecreiz nopietnāks, bet arī uz šī ceļa ir atsevišķa josla tādiem kā es vai motorolleristiem). Pirmajā attēlā redzams pagrieziens no 3. ceļa uz manām mājām (106. ceļu), bet otrajā – ceļš, pa kuru jābrauc uz priekšu (uz augšu), lai tiktu uz kalniem. Pa vidējo joslu brauc mašīnas, pa nākamo motorolleristi un pa malējo nejoslu – es (jo baidos satracināt motorolleristus).
Augstums virs jūras līmeņa – 179 metri (mana universitāte, CCU, ir starp 50 un 105m v.j.l.). Beidzot priekšā jauns, iepriekš neapgūts ceļš. Pirmais nopietnais šīsdienas kāpums – 500 metros jāuzkāpj 30 metri. Vēlāk būs trakāk, bet man ir grūti tāpatās. Augšā esmu beigts un apstājos, lai it kā karti paskatītos. Ūdens gandrīz jau viss ir izdzerts! Labi, ka tālāk ceļš pāris kilometrus iet tikai uz leju, līdz nonāku Meišan pilsētā.
Meišan pilsētā meklēju pagriezienu uz 149. vai 162. ceļu. Atrodu, bet neesmu drošs. Redzu kristiešu baznīcu (krusts torņa galā). Šodien svētdiena, tātad mise. Piebraucu, lai uzpildītu ūdens krājumus. Mani uzrunā mūķene. Šī ir katoļu baznīca. Es arī katolis, man jānākot iekšā uz misi. Mani pacienā ar saldiem krekeriem ar zemeņu pildījumu. Parunājamies par manu baznīcas (ne)apmeklējumu, kā arī par to, ka mūķene dzīvo Chiayi (izrunājas Džaiji) un ka katru svētdienu mise ir arī Minšu (mana pagasta centrs 5km no universitātes). Nofotogrāfēju viņu un dodos ceļā.
Joki ir beigušies, sākas kalni. Vēl mūķene man piekodina, ka jāskatās zīmes uz Taiping. Lai arī man nav skaidrs brauciena galamērķis, nolemju, ka tā būs kāda apdzīvota vieta, no kuras ir nopietns skats uz leju. Taiping izrādās tieši tā. Par to, ka Taiping varētu būt augstu kalnos liecina ceļš kartē – kārtīgs serpentīns. Kā vēlāk noskaidroju serpentīns ar 33 vai 34 pagriezieniem par 180 grādiem (tie visi bija numurēti).
Nākamo 2 stundu un 10 minūšu laikā nobraucu 14 kilometrus, kuros uzrāpjos no 117 metru augstuma līdz 968m (tie ir Google dati; Taiping ciemā ceļmalā bija kaut kas ķīniešu valodā un skaitlis „1000”, bet nezinu, kas tas precīzi bija).
Kalnos ar riteni ne pa kādām Skandināvijām vai Rietumeiropām līdz šim nebiju braucis. Brauciens augšup ir fiziski grūts (Sveika, Gauja, plūsti plaši!, kā teiktu labākā matemātikas pasniedzēja RV1Ģ, A. Vasiļevska) un visu laiku bija maksimāli jākoncentrējas, lai ne tikai mītos un pārslēgtu attiecīgajā brīdī piemērotāko ātrumu, bet arī, lai noturētos ceļa malā, jo visu laiku pretim un garām brauca mašīnas, arī pāris lielie tūristu autobusi. Tāpēc domas par neko citu gandrīz vispār nebija. Vienā brīdī bija tāda doma, ka nu jāsāk kaut kas domāt par skolu. Par ko tad rakstīt maģistra darbu? Vai kādreiz dators varētu izvēlēties jomu, kurā iegūt augstāko izglītību? Un kā viņš pēc dažiem gadiem saprastu, ka viņa izvēle nav bijusi pareiza? Un kā viņš to pārdzīvotu? Piecdesmit metrus tālāk atgriezos pie domām par ceļu, par muskuļu sāpēm un par griešanos apkārt, lai brauktu mājās. Viens no spēcīgākajiem pamatojumiem, kāpēc nedrīkst padoties, bija tas, ka apstājoties kaut kur pa vidu šim serpentīnam, es pēc tam nevienam kartē nevarētu parādīt, cik tālu tad tiku. Un kas vispār tad es par aģentu, ja es misiju pārtraucu spēku izsīkuma dēļ? Jo augstāk braucu, jo biežāk sāku arī domāt par lejupceļu. Vai mans velosipēds ir gana drošs, lai es tiktu arī lejā? Vai es māku tik labi braukt? Vai bremzes līdz kalna lejai nenodils? Jo augstāk biju, jo biežāk taisīju dzeršanas un fotogrāfēšanās pieturas. Dažbrīd pat ik pēc 5 minūtēm. Grūti ir tad, ja kāpums ir taisns un vienmērīgs. Ja ir pagrieziens, tad tas ir kā veiksmīgi paveikts posmiņš. Ja pēkšņi kāpums vairs nav tik stāvs, bet ir kaut uz brīdi lēzenāks, tu gandrīz vai atpūties. Bet tas taisnais, vienmērīgais – tas ir ārprāts. Tas ir tas, kas parāda, vai tu esi aģents vai lupata. Esmu kaut kas pa vidu. Varbūt aģents ar lupatu, kas apsieta ap galvu. Nē drīzāk ap muskuļiem.
Pirmā ilgā stāvēšana ir vietā, kur Meišan – Taiping ceļa pēdējie 12 (no 14) kilometriem iet pa kalnu uz leju. Tur ieraugu vecā ceļa atzaru. Iebraucu pa to, uztaisu dažas bildes, izdzeru daudz ūdens un apēdu mūķenes iedotos krekerus. Ūdens šodien mutē lija iekšā baigi viegli un ārā (caur ādu) vēl vieglāk.
Kamēr tu brauc pa līdzenumu un sveicinies ar katru trešo pretimbraucēju un ceļa malā stāvētāju, tikmēr tas ir tāds kā pieklājības žests. Bet, kad tu knapi velcies un tev pamāj vai uzsauc „Hallo” pretim vai garām braucošie serpentīna 20. pagriezienā (no 34), tad vismaz uz 20 metriem tu aizmirsti, kur tu esi un kas tev sāp, un ko tu nevari. Kaut kur pa vidu serpentīnam man pretim brauca trīs profesionāli riteņbraucēji un visi teica „Hallo”.
Taivānieši ir laipni un atsaucīgi. Viņi ne tikai sveicina, kad brauc pretim un garām, bet arī, ja tu esi apstājies un kaut kādā ziņā izskaties izbrīnījies, apstājas un pavaicā, vai var kā palīdzēt. Turklāt lielākā daļa šādu cilvēku ir vecumā līdz četrdesmit.
Divu dienu laikā ir bijušas arī divas dīvainas epizodes. Viena bija vakar, tepat manā pagastā, kad viens vecis sēdēja ar čomiem pie galdiņa ceļmalā, paskatījās uz mani un izmeta uz ceļa man priekšā kaut kādu sīku netīrumu. Otrs gadījums bija šodien, kad viena mašīna uz šaura ceļa pabrauca man garām un vadītāja blakussēdētājs dažus metrus man priekšā izmeta salveti. Ļoti iespējams, ka viņi atkritumu mētāšanu pa labi un pa kreisi šeit laukos neuzskata par netikumu, bet varbūt tiem cilvēkiem nepatika, ka te baltais brauc un brīnās.
Otro lielo pieturu taisu vietā, kas izrādās tikai 1km attālumā no mana galapunkta. Šis ir viens no smagākajiem brīžiem, jo ir tāda sajūta, ka tas kalns nebeigsies nekad. Kur tev iepriekš likās, ka nu jau būs augša, izrādās ir tikai kārtējais pakāpiens. Apstāšanās vieta izrādās viesnīca. Tā ir māja, ko var redzēt brauciena sākumā uzņemtā bildē pavisam maziņu augstu kalnos.
Tepat pie viesnīcas, kraujas malā atrodu stāvam divus lielos autobusus. Ēst neviens man negrib dot, bet ūdens pudeles uzpildīt ļauj gan. Nobildēju vienu veci, kas dīrā visu (vai kādu citu putnu). Saimnieks pasaka, ka Taiping ir tikai vienu kilometru no šejienes un tas mani pamatīgi iepriecina.
Skati uz apkārtni nav interesanti, jo visu sedz tā migla un arī mākoņi ir saradušies baigi daudz, bet skats jau arī nav pārāk interesants – leja ar daudzām sīkām apdzīvotām vietām un viena liela pilsēta. Ja skatās uz augšu, tad priekšā ir nākamie zaļie kalni.
Taiping nonāku trīs stundas un četrdesmit minūtes pēc izbraukšanas no universitātes. Pirmais iespaids ir drūms. Varbūt tāpēc, ka lietus mākoņi lēnām savelkas, varbūt tāpēc, ka visapkārt baigie netīrumi un mēslu smaka. Ko es te gribu? Laikam tikai atzīmēties un paēst.
Meklējot ēstuvi, sastopu uz ielas spēlējamies puikus, kurus redzējāt bildē ieraksta pašā sākumā. Viņiem ir draudzenes, glītas meitenes, kuras ne tikai māk angļu valodu, bet visas ir manī iemīlējušās un piedāvā palīdzību. Kad uzdodu jautājumu par ēstuvi, tad visas samulst. Kad velku laukā fotoaparātu, lai nofotogrāfētu, visas aizlaižas.
Pusdienu sakarā pieļāvu nelielu kļūdu. Ir pierasts, ka te nevar saprast, cik kas maksā, jo cenas vai nu nav, vai arī tu nesaproti cenu tabulā, kuri ķeburi apzīmē to, ko tu pērc. Man ir arī mazas aizdomas, ka daži tirgoņi cenu izdomā atbilstoši tam, ka es esmu baltais un visdrīzāk, ka no Amerikas, Anglijas, Austrālijas vai Kanādas, tātad bagāts. Ja nesaprotat, cik kas maksā, neradiet pārdevējam sajūtu, ka ņemsiet kaut ko. Taiping ciemā bija vairākas vietas, kur redzēju galdus ar krēsliem, kā ēstuvēs, bet tikai vienā vietā bija kaut kāda dzīvība un mani piekrita pabarot. Pirms vēl ko pasūtīju, saimnieks uzsauca kafiju. Tad pasūtīju divus cūkas filejas gabaliņus un rīsus. Visu laiku prasīju, cik man tas maksās, bet ne saimnieks, ne saimniece nelikās mani saprotam. Kad ēdiens beidzot bija uz galda, izrādījās, ka jāmaksā ir 100NTD (3USD). Tas bija liels pārsteigums, jo skolas ēdnīcā par šādu ēdienu būtu maksājis 50NTD, bet tirdziņa kafejnīcā maksimums 70NTD. Saprotu, ka kalni un tā, bet šitais tomēr likās nejauki. Nav viegli būt amerikānim.
Pirms laižos pa kalnu lejā ceļmalā nopērku dzērienu „Sports drink”. Pretīgs, bet izdzeru, jo viss veselīgais sākumā taču šķiet pretīgs.
Sāk smidzināt. O ou. Labi, ka man jauns ritenis ar jaunām, izmēģinātām bremzēm, jaunām, nenovalkātām riepām. Labi, ka man viss ir tieši tā, kā ir. Uzstādu uz riteņa stūras zirneklīša statīvu, uzlieku fočiku un dodamies lejā. Smidzināšana pārtop aukstā lietū. Ceļš kļūst nepatīkami bīstams. Lai nezaudētu modrību, kādā serpentīna pagriezienā apstājos un noņemu kameru. Varēs pafilmēt, kad būs drošāk. Brauciens uz leju ilgst gandrīz veselu stundu. Tuvu beigām atkal uzstādu kameru un šoreiz uzlieku filmēšanas režīmu „Time lapse”, kas darbojas tā, ka ik pēc 1 sekundes tiek taisīta bilde. Kad skatās filmiņu, tad katru šo bildi atskaņo neilgu laika sprīdi, kopā veidojot tādu saraustītu animāciju.
Par maz ka ir slidens, līst lietus, visu laiku ir jāstūrē un jāuzmanās no mašīnām, kļūst arī mežonīgi auksti. Labi, ka serpentīna līkumi ir numurēti. .. 29, 28 .. 15, 14 ... . Jo zemāk esmu, jo siltāks kļūst. Zemāk šķiet, ka lietus nemaz nav bijis, ceļš pavisam sauss.
Kad nonāku uz ceļa, pa kuru braucu jau vakar, sāku raļļot. Dažbrīd sajaucu, kur skatīties, kāds man ātrums ieslēgts un skatos kamerā. Tas izraisa pāris pusbīstamas situācijas, bet viss vienmēr beidzas labi. Sacenšos ar vienu veci traktoriņā. Kā nobrauciens, tā atraujos, kā līdzenums, tā līdzīgi, kā kāpums, tā viņš draudīgi tuvojas. Tomēr panākt mani nespēj. Tuvojoties savam pagastam apdzenu it kā lēnu riteņbraucēju. Minos tālāk, pēc brīža paskatos uz atpakaļ un tas joprojām tikai 30 metrus aiz manis! Viņš grib mani panākt? Pirms pēdējā kāpuma turpat zem universitātes viņš ir pavisam tuvu un man nekas cits neatliek, kā močīt kalnā, cik nu to par močīšanu vispār var saukt. Uzmočīju, atraujos un iebēgu universitātes teritorijā. Tur jau mani neviens vairs nepanāks. Esmu mājās.
Ienesu velosipēdu istabā, novelku kreklu un eju mazgāt seju. Skatos spogulī un redzu, ka man vēl viens krekls mugurā – tā esmu iededzis. Kājas tāpat. Naktī gan jau sūrstēs, bet speciālie aģenti nečīkst.
Kopumā šodien nobraukti aptuveni 60 kilometri, no kuriem kādi 20 bija tikai pret kalnu. Braukšanas laiks (ieskaitot visas apstāšanās un pusdienas) – apaļas sešas stundas. Mission is possible.