Nesakārtotas domas par Lielo talku
Biju domājis iet uz Lielo talku, bet tomēr pārdomāju. Jo baigais jau tas komunisms. Ja būtu ciema pašu lokāli iniciēta, pašu lokāli ieplānota talka, vai ja būtu nacionāla līmeņa vienreizēja talka kaut kādai radikālai pārmaiņai vai reaģējot uz ārkārtas situāciju — tad cita lieta. Ja vienu dienu Lielā talka tiks likvidēta un cilvēki paši to neatkarīgi un atšķirīgi sāks organizēt savās apkaimēs, tad labi.
Problēma ar Lielo talku ir tāda pati, kāda būtu ar Lielo pieklājības dienu vai Lielo empātijas dienu utt.
Problēma ar nacionālo līmeni ir, ka tas iznīcina lokālo pašorganizēšanās prasmi un praksi. Tādām talkām ir jābūt, ja vispār jābūt, tikai lokāli organizētām.
Neviens nerīko Zvejnieksvētkus visā Latvijā vai līgošanu visā Latvijā. Ja kāds tos rīkotu, būtu diezgan skaidrs, ka tie ir politiski apšaubāmi pasākumi.
Ir ļoti apšaubāma arī jebkādu nacionāla līmeņa nevalstisko organizāciju iniciatīva diktēt vietējām pašvaldībām, ko darīt savā publiskajā telpā un kā organizēt savu vietējo dienaskārtību.
Tādām talkām jābūt, ja vispār jābūt, vienreizējiem, ļoti mērķētiem pasākumiem. Talkas nedrīkst uzsākt 364 piemēslošanas dienu maratonu. Talkas nedrīkst uzsākt privātīpašuma neuzkopšanas kultūru.
Nepiekrītu privātīpašuma absolūtistiem, kas uzskata pašvaldības īpašumu par privātīpašumu un tāpēc tikai par pašvaldības līdzekļiem uzkopjamu. Talkās drīkst tīrīt pašvaldības īpašumu, ja pašvaldība kā iedzīvotāju vēlēti pārstāvji tā nolemj. Cilvēki var pašorganizēties un vienoties, ka nākamās kopā sanākšanas ietvaros pūli var ievirzīt ne tikai, piemēram, dejošanas un dzeršanas gultnē, bet arī kāda jauna, nesen pašvaldības īpašumā nonākuša pleķa uzkopšanā. Jā, pašvaldība būs ieguvusi it kā bezmaksas darbaspēku, bet nevajag skatīt pašvaldību kā pilnīgu svešķermeni, kurā nav nekādi pašorganizācijas elementi. Nosaukums ir “paš-valdība”. Pašvaldības pienākums ir arī veicināt apkaimes iedzīvotāju socializēšanos, jo tas uzlabo apkaimes drošību. Bet pat šis nav precīzi. Pašvaldība iemieso vietējo kolektīvo gribu. Ja cilvēki grib sanākt un caur formālu nodarbi pavadīt laiku kopā, tad viņi to var darīt ar savu pašvaldību kā savām rokām.
Novadu reformas rezultātā gan šis konservatīvais pašvaldību modelis ir nežēlīgi pamaitāts, jo tagad daudz kur vietējā “pašvaldība” ir tālās pašvaldības iecelts administrators, kurš tikai pilda savus pienākumus.
Īsumā. Pašvaldībām un apkaimes biedrībām ir jārīko talkas savos laikos pēc pašu iniciatīvas un ar savām idejiskajām bāzēm. Centralizācijai ir jāpretojas.