Par auskariem un sašpricētām sejām

Par izdaiļojošu papildinājumu kļūt var tikai tāda rota, kas padara sievieti atšķirīgu pašu no sevis, no tās, kas viņa turpina būt. Rota ir iejaukšanās dabiskajā, bet saglabājot to. Ja sieviete ar kādu papildinājumu kļūst permanenti par citu, tad tas ir nedabiski un tas nevar būt skaisti. Vērotājs to redz kā dabiskās attīstības potenciāla neatgriezenisku zaudējumu.

Cilvēka instrumenta pieskāriens nekad nav tik delikāts un vienmērīgs kā laika pirksts. Kad viņš mēģina ar savu abstraktajā pasaulē notrulināto prātu piedurties dabiskajam, viņš nenovēršami pieļaus kļūdu, jo nevarēs ierēķināt laiku. Jebkādi dabiskā iekonservēšanas pūliņi ir mēģinājums apturēt dzīvo. Bet dzīvs cilvēks jau nekad sevi pilnībā neiebalzamē. Var uz īsu brīdi apmānīt vērotāju, bet nevar apturēt nenovēršamo attīstību, kas skars visas pārējās vēl nenogalinātās ķermeņa aprises. Skaistāka kopaina, uz ko var šādā scenārijā cerēt, ir pienenes, kas spraucas caur nedzīvu asfaltu. (Varbūt tas ir tas, kā daba par mums pasmejas, kad pat blondajiem ar vecumu mati sāk spraukties ārā visdīvainākajās vietās?)

Konkrētās drēbēs tērpusies sieviete ir apģērba ziņā skaista ne tikai novitātes dēļ — ne tikai tāpēc, ka sieviete ne vienmēr ir tajā pašā tērpta. Pat formastērps vai vienīgā drēbju kārta var likt sievietei izskatīties daiļai, jo jebkurš apģērbs piedāvā acīmredzamu variāciju par to, kas sieviete ir dabiski bez nekā cita. Un tas tā ir neatkarīgi no tā, vai vērotājs jelkad pilnībā redz variācijas apslēpto dabisko.

Auskari ir rota, kas precīzi iekļaujas šajā kategorijā. Tetovējumi tādi nav. Plastiskās operācijas tādas nav.

Kad mēs aplūkojam cilvēku apģērbā, mēs vērtējam, kā un cik prasmīgi viņš ir izspēlējies ar dabas doto. Apzinātajā līmenī mēs nevērtējam cilvēka raksturu pēc tā, kas no viņa nav atkarīgs.

Kad ar plastisko ķirurģiju glābj traumas vai slimības rezultātā iegūtus sakropļojumus, tad tas neatceļ faktu, ka cilvēks ir pēc būtības cietis, viņa dabiskā attīstība ir iztraucēta. Plastiskās ķirurģijas vienīgais estētiski pieļaujamais gadījums ir, kad tā no paša sākuma ir iejaukšanās ar mērķi atvieglot iepriekš nedabiski iegūta sakropļojuma sekas. Uz cilvēkiem, kas paši sevi izķēmo ar plastisko ķirurģiju, es no vienas puses raugos tāpat, kā uz slimības vai citas nelaimes upuri. Ar līdzjūtību. Bet no otras puses es vērtēju cilvēka raksturu. Kāpēc bija jāpieņem tāds pašiznīcinošs lēmums?

Ir nepatīkami par šo runāt, jo īpaši tāpēc, ka nojaušu lasītāju vidū cilvēkus, kas izšķīrušies par šādiem destruktīviem soļiem. Sieviešu žurnālus nešķirstu un nezinu, vai par to raksta, bet ir jāraksta un ir jārunā, jo mūsu vidū arvien biežāk sastopamas dabiski skaistas sievietes, arī pavisam jaunas meitenes, kas neprāta vadītas sevi neatgriezeniski samaitā. Jo ilgāk mēs klusēsim, jo vairāk būs tādu, kuru sabojāto dzīvju dēļ pieklātos paklusēt.

Kā vārdā mēs ļaujam tam notikt? Vai šīs meitenes, arī tās, kuras ar grima palīdzību ik dienas padara sevi par konveijerveidīgām lellītēm, apzinās, ka viņas faktiski kalpo pornogrāfijas diktētam etalonam? Pēc 5-10 gadiem tas vilnis pāries, bet par šo nabaga sieviešu nomocītajām sejām un kosmiskajām pēcpusēm interesi izrādīs vairs tikai plastiskās ķirurģijas un ortopēdijas industrija. Bet tā tikai tāda mana privāta hipotēze. Tāpat kā ideja, ka varbūt es neko nesaprotu, jo populācijā vienkārši atdzīvojas kāds neandertāliešu skaistuma atpazīšanas gēns.