Vārda brīvība pēdiņās

Bena Latkovska aizvakardienas viedokļraksts par Šlesera-Spriņģes kampaņu ir guvis lasītāju ievērību kā atzīmēšanās punkts, kas noteiktas politiskās pārliecības šlakai ir jātīkšķo un jāizplata tālāk neatkarīgi no tā, vai viņi to ir izlasījuši un paši atzinuši par vērtīgu esam.

Šlesera – Spriņģes kampaņa aktualizē nepieciešamību aizsargāt latviešu valodu globālā līmenī

Latvijas valsts nelabvēļi izplata iespaidīgu Latvijas valsti negatīvā gaismā rādošu videoklipu. Tam sociālajos tīklos jau ir divi miljoni skatījumu. Kādus secinājumus no tā vajadzētu izdarīt?

Bens LatkovskisNeatkarīgā

Lai arī es par rakstu neko labu nepadomāju, pats arī to nebiju sākotnēji līdz galam izlasījis. Man nešķita jēdzīgi veltīt vairāk laika vēstures pārrakstīšanas mēģinājumam, kas izpaudās šajā rindkopā:

Ja kāds grib iebilst, ka Šlesera partija “Latvija pirmajā vietā”, kas ir viena no aktīvākajām šī videoklipa izplatītājām (līdztekus “naciķu” medniecei Ingai Spriņģei), ir izteikti labēji konservatīva, tad tā tikai izskatās. Šīs partijas elektorātu veido visu veidu neapmierinātie un “apspiestie”. Sākot ar “kovida vajāšanu cietējiem” un beidzot ar “valodas genocīda upuriem”. Tā ir izteikta “nabadziņu” aizstāvju partija. Citiem vārdiem, kreisā, kura ekspluatē grūtdieņu problēmas. Tam, ka šīs partijas priekšgalā atrodas vieni miljonāri, nevienu nevajadzētu maldināt.

Partijas LPV populistiskā pozicionēšanās šajā slejā jau iepriekš skatīta, un par to nav runa. Par pārmetumā šķietami ietverto aplamo ideju, ka būšana labēji konservatīvam pati par sevi kaut ko jebkuras partijas darbībā attaisnotu, arī šeit nerunāsim. Runa ir par kovidu. Ļoti dīvaini pēdiņās lasīt vārdu savienojumu "kovida vajāšanu cietēji". It kā tas būtu kāds sabiedrībā bieži skandēts, bet apšaubāms iedzīvotāju grupas apzīmējums. Pats šo konkrēto vārdu savienojumu lasu un dzirdu pirmo reizi. Kā pēc drauga ieteikuma uzzināju dienu vēlāk, raksta turpinājumā atrodami vēl lielāki brīnumi, bet sāksim ar šo.

Kovida vajāšanu cietēji pēdiņās

Vai tas bija tikai manā fantāzijā vai reāli visas Latvijas tautas piedzīvotajos neprātīgajos kovidlaikos, kad policija nebijās kontrolēt bērnu spēļlaukumus, vienas dienas laikā trīs reizes prettiesiski aizturēt Saeimas deputātu, dzenāt un nepagurstoši administratīvi sodīt miermīlīgus protestētājus brīvā dabā? Vai tā bija tā pati policija, kura nupat Jūrmalas pludmalē sagādāja pēdējo laiku lielāko Latvijas iekšlietu struktūru apkaunojumu, gļēvi nespējot savaldīt agresīvus huligānus? Vai tas ir tikai "kovida vajāšanu cietēju" fantāzijā, kur no darba tika atlaisti tūkstošiem cilvēku par to, ka nav piekrituši lietot jaunas, neefektīvas un vēl līdz galam nepārbaudītas zāles? Vai tas ir mans un vēl dažu fantāzijas auglis, kad Saeima izdomāja, ka tā pati par sevi ir tauta un atļāvās atstādināt tautas ievēlētos deputātus pēc patvaļīgi pieņemtiem nesamērīgiem noteikumiem, kas vēlēšanu brīdī vēl neeksistēja?

Kovidlaiku politika nav un nebija "grūtdieņu problēma". Kovidlaiki bija Latvijas politiskās kultūras un institūciju absolūta izgāšanās un, ja nenotiks nekas ārkārtējs, mūsu paaudzei tas būs bijis lielākais politiskais pārbaudījums dzīvē. Ja mēs to neizmantosim savas politiskās grūtdienības uzveikšanai, tad paliksim turpat, kur esam — Eiropas pakaļgalā. Ne tikai pēc tehnokrātu izdomātām mērauklām, bet arī pavisam objektīvi. Pēc tā, kā mēs braucam pa ceļu, kā attiecamies viens pret otru sabiedriskajā transportā, kā mēs pārvietojamies ļaužu pilnās vietās, kā mēs sarunājamies ar apkalpojošo personālu un klientiem, galu galā — kā mēs jēdzam vai nejēdzam argumentēt politiskās diskusijās, kādai pieskaitāms arī Šlesera un Spriņģes afišētais gadījums.

Jūs varat kaunināt tos, kas atsakās aizmirst kovidneprātu, bet, kamēr mēs to neizrunāsim, nekāds izlīgums neveidosies un nepatika turpinās gruzdēt. Jūs varat arī būt bijis man pretējā kovidlaiku nometnē, bet vai jūs nepiekritīsiet, ka mūsu nometņu attiecības bija nenormālas? Skatīt pēdējo pusotru gadu valstī notiekošo atrauti no tā, kas pirms tam notika divus gadus no vietas, un prasīt iepriekš neuzklausītai un totāli ignorētai vai izsmietai iedzīvotāju daļai pēkšņi vienā dienā sākt vicināt svešas valsts karogu (tviterī nupat varēja lasīt kādas pareizās Rīgas madāmas pārmetumu rojēniešiem, ka tur tikai pie vienas mājas plīvojot Ukrainas karogs) ir pūderēšana pati par sevi. Ja latvieši grib beidzot izkārpīties no cilšu morāles diktētas politikas uz tādu, kas ir balstījusi anglosakšu pasaules uzplaukumu un kas Rietumu pasauli atšķir no tās, pret kuru Ukrainas karaspēks šobrīd varonīgi aizstāvas, tad mums ir kā politiskai kopienai jāmācās no savām kļūdām. Kas sākas ar to atzīšanu. Mums ir jāapgūst un jānostiprina daži labi politiski tikumi, kas Bena Latkovska, Liānas Langas un līdzīgo infokara kareivju pulciņam ļoti iztrūkst.

Tribālisms

Labs sākums ir pārstāt vērtēt politiskās norises un izteikumus pēc cilšu likuma. Frīdrihs Hajeks šo likumu apraksta šādi: “nedari neko, kas mazinātu tavas grupas locekļu ienākumus”. Tas ir tribālisms. Tā ir uzvedība un attieksme, kur piederības sajūta un lojalitāte sociālai grupai nomāc patiesību. Rezultāts šādai attieksmei ir civilizētajā pasaulē par amorālu uzskatīta taisnīguma izpratne.

Tribālismā jebkura rīcība ir pakļauta vienam morālam kritērijam — vai vērotāja ieskatā tā kalpo grupas tūlītējām interesēm. Ja tribālistam šķiet, ka kādi izteikumi viņa interešu grupas izredzes vairo, vai tieši pretēji — grauj, tad nav svarīgi, vai šie izteikumi ir patiesība un vai tie risina vai nerisina kādu svarīgāku problēmu par grupas interešu pārstāvniecību. Kas uzlabo izredzes, lai vai kādas aplamības un pretrunas ietvertu — tas ir jāatbalsta ar visiem spēkiem. Kas traucē — to ignorēt, iznīcināt, tā teicēju apklusināt, ar dubļiem noliet vai nošaut.

Latvijā diemžēl neiztikt bez īpašas atrunas, ka tribālisms mūsu vidū ir izplatīts neatkarīgi no attieksmes pret kovidlaiku politiku vai kādā citā jautājumā. Tribālisti dominē gan starp LGBT aģitatoriem, gan starp t.s. konservatīvajiem. Starp nacionālistiem un internacionāļiem tas pats. Pati ideja, ka kāda politiska pārliecība varētu liecināt par cilvēka godprātību un kaut kādu neapstrīdamo labumu, ir tribālistiska. Tāpat kā starp kovidrepresiju atbalstītāju vairums vērtē izteikumus akli pēc to tūlītējas kalpošanas viņu pārliecības atbalstam, tā viņu oponentu vidū nospiedošs vairākums internetā aktīvo cilvēku dalīsies ar informāciju, ja tā palīdz, piemēram, vakcīnu drošuma apšaubīšanai, neatkarīgi no tā, vai tā ir acīmredzami nesakarīga un nepatiesa.

Vārda brīvība pēdiņās

Tomēr pati kliedzošākā Latkovska raksta daļa (kuru ievēroju tikai pēc drauga ieteikuma) seko pēc iepriekš citētās (mans izcēlums):

Šobrīd Valsts drošības dienesta vajadzībām būvē milzīgu ēku “Jaunās Teikas” rajonā. Jau tagad šajā iestādē strādā simtiem cilvēku un tās gada budžets ir desmitiem miljonu eiro. Ar šīs iestādes kapacitāti nebūtu grūti izmeklēt arī šī klipa rašanās gaitu pa solītim vien. Kas veidoja, kāpēc un kas to finansēja. Cik lielā mērā tā ir Daugavpils aktīvistes Olgas Petkevičas pašdarbība, un vai tur nav iesaistīti svešzemju dienesti?

Pat ja tur neatrastos nopietni likumpārkāpumi, sabiedrībai būtu svarīgi saņemt visaptverošu informāciju par šādu videoklipu rašanās apstākļiem. Ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka kaimiņos mums atrodas ārkārtīgi bīstama agresorvalsts, kura veic noziedzīgas darbības Ukrainā. Šādā situācijā runas par “vārda brīvības” svētumu un neaizskaramību ir vienkārši bezatbildīgas. Tāpat kā kovida pandēmijas laikā dažas “brīvības” tika ierobežotas, tā arī tagad kara apstākļos ierastā vārda brīvība ir ja ne jāierobežo, tad vismaz jākontrolē.

Kā jau tribālistu dominētā politiskā diskusijā pierasts, speciāli uzsvēršu, ka neapšaubu nepieciešamību izvērtēt apstākļus, kādos ir tapis un izplatīts bēdīgi slavenais vidiņš, kurā kādu pārvietoties nespējīgu pensionāri ved uz valodas zināšanu pārbaudi. Tajā pašā laikā šī mana atruna nebūt nenozīmē nedz to, ka es atbalstu tā izplatīšanu, nedz to, ka tādu vidiņu izplatīt vajadzētu aizliegt.

Pats šokējošākais Latkovska pēdējā citātā ir jēdzienu "vārda brīvība" un "brīvības" ielikšana pēdiņās. Vārda brīvība ir nevis sauklis, bet Latvijas Republikas Satversmē minēts un Satversmes tiesas spriedumos vairākkārt atrunāts jēdziens. Tam nav nekāda alternatīva, "izvarota" nozīme, kāda ir, piemēram, vārdam "genocīds", kuru dažās aprindās Latvijā lieto pie mazākā aizvainojuma (un kuru Latkovskis pamatoti ielika pēdiņās pirmajā fragmentā).

Satversmes 100. pants skan šādi:

100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

Tiesības uz vārda brīvību ir vienas no demokrātijai fundamentālākajām, senākajām un nozīmīgākajām cilvēktiesībām. Saskaņā ar 2011. gadā izdoto, R. Baloža redakcijā tapušo Satversmes komentāru VIII nodaļu "Cilvēka pamattiesības", vārda brīvība ir daļa no pilsoņu tiesībām uz demokrātiskām un tiešām likumdevēja vēlēšanām:

Demokrātiska valsts pārvaldes sistēma nav iedomājama bez indivīda tiesībām saņemt informāciju par politisku partiju, nevalstisko organizāciju un sabiedrības locekļu uzskatiem par valsts uzbūvi, sociālo sistēmu un citiem valsts pārvaldes jautājumiem un paust savu viedokli par tiem plašsaziņas līdzekļos, demonstrējot savu attieksmi vēlēšanās vai izmantojot citas līdzdalības formas.

Turpat tālāk Satversmes komentāros arī varam lasīt, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas.

Kā secinājusi Satversmes tiesa: "Valsts var noteikt vārda brīvības ierobežojumus gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai."
[...]
Tomēr vārda brīvības ierobežošana nedrīkstētu kļūt par valstu ikdienišķu praksi. Kā uzsvērusi Satversmes tiesa: "Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, turklāt ievērojot samērīguma principu. Tādējādi vārda brīvības ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu; 2) attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāliem jeb samērīgiem ar šo mērķi."

Ievērojot šos priekšrakstus, Latvijas Krimināllikuma 74. pants, piemēram, ierobežo vārda brīvību jautājumos, kas skar kara noziegumu attaisnošanu. Kad kāds aicina ierobežot cita iespējas izteikties, pirmajam jautājumam ir jābūt — pēc kura likuma jūs grasāties to darīt? Atgādināšu, ka Latvijā nav izsludināts kara stāvoklis un nekāds īpašs likums par to, par ko mēs, Latvijas pilsoņi, nedrīkstētu publiski šobrīd sarunāties, nav pieņemts.

Ažiotāža ap pensionāri var būt sabiedrības apdraudējuma jautājums, ja tas tiek veidots un izmantots kā aģitācijas materiāls Krievijas imperiālistisko interešu propagandā. To novērtēt ir drošībnieku pārziņā. Taču šo notikumu pamatā ir nevis kāda no ārpuses iniciēta infokara kampaņa, bet mūsu pašu valdības šogad grozīto noteikumu piemērošana:

Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi

Tiesību akti un to izmaiņas: visi jaunumi un arhīvs. Sistematizēti tiesību akti. Plašas meklēšanas un personalizētās iespējas. Vietni uztur „Latvijas Vēstnesis”

Autorizēties savā kontā Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?LIKUMI.LV

Lai arī noteikumi atbilst valsts valodas likuma mērķim un tamdēļ nav peļami, pilsoņu domas šajā jautājumā, jo īpaši par noteikumu piemērošanu, nebūt nav viennozīmīgas. Pilsoņu reakcija uz izpildvaras izdotu noteikumu piemērošanu praksē pieder pie demokrātiskas sabiedrības ikdienas. Turklāt der tomēr apzināties, ka pats propagandas sižets bija nevis par pretošanos noteikumiem, bet par to demonstratīvu ievērošanu.

Kad ar likumdošanas palīdzību tiecamies nostiprināt savu valstiskumu, faktiski jebkuru šādu normatīvo aktu kritika var tendenciozi tikt izmantota Krievijas interesēs. Tāda ir rūgtā realitāte. Taču tieši tāpēc mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, kad mēs automātiski norakstām jebkuru kritiku kā pretvalstisku. Jo tādā gadījumā mēs padarām publisko apspriedi šajos jautājumos neiespējamu. Tas pats notika kovidlaikos. Tajā brīdī, kad opozīcija skaļākajām idejām tiek nosaukta par pretvalstisku, izbeidzas demokrātiskais process. Un mēs kļūstam par Krieviju. Par to pašu spēku, pret kuru šobrīd pastarpināti cīnāmies.

Taču diskutēt par šiem noteikumiem vai, pareizāk sakot, par motivāciju, kas virmo ap tiem, ir vērts. Jau pavasarī saistībā ar paredzētajiem grozījumiem izskanēja dažādas atziņas par 30 gadiem, ko Krievijas pilsoņi pamanījušies nodzīvot Latvijā, tā arī neiemācīdamies valsts valodu, tādā veidā it kā apliecinot savu idejisko piederību mums svešai un naidīgai informācijas telpai. Tas tā patiešām dažos gadījumos arī ir.

Šonedēļ pat Dienas žurnāliste Agnese Margēviča tviterī raksta:

Visi šie spriedelējumi par pagājušajiem 30 gadiem un mācīties nespējīgajiem spraunajiem četrdesmitgadniekiem ir tukša muldēšana, kurai dūšu esam saņēmuši tikai kopš 2022. gada 24. februāra. Margēvičas un līdzīgos izteikumos cauri spīd manipulatīva ceļošana laikā. Par to, ka šodienas "30 gadu" "tiesneši" nerēķinās ar 30 vēl pirms tam aizvadītajiem gadiem, ar kuriem bija jārēķinās 1990. gados, jau rakstīju:

30 gadi pirms 30 gadiem

Jaunie “30 gadu” vēstures pārrakstītāji domā tā, it kā pirms 30 gadiem bija balta lapa, uz kuras varēja tehnokrātiskā garā uzzīmēt jebkādu vēlamo sabiedrības sastāvu. It kā toreiz nebija 30 un vairāk aizgājušo gadu, ar kuriem būtu jārēķinās. Kovida laikā valdība parādīja, ka arī 21. gadsimtā pie mu…

Jāzeps BaškoJāzeps Baško

Turklāt ne visi valodu neiemācījušies Latvijas iedzīvotāji — Krievijas pilsoņi ir Krievijas aģenti. Ne visi šeit gaida Krievijas tankus. Arī ne tie, kas dzīvo Krievijas informācijas telpā. Daži no viņiem ir tādi paši slaisti kā laba daļa mūsu viesstrādnieku ārzemēs, kas dzīvo Latvijas informācijas telpā. Tie ir parasti, apolitiski cilvēki, kuri brīvā Latvijā dzīvoja tādā pašā manierē, kā pirms tam Padomju Savienībā — neliekoties ne zinis par valstisko. Dzīvojot noteiktās vietās, nav grūti to paveikt. Neesmu šo hipotēzi nopietni apdomājis, bet man nav grūti iedomāties cilvēkus, kuriem kovidlaiki bija teju pirmā reize, kad viņi tā pa īstam apjēdza, ka dzīvo nevis dzīves pakalpojuma matricā, bet kaut kādā paša līdzcilvēku apzināti pārvaldītā struktūrā. Šoks, kuru apolitiski cilvēki piedzīvo, kad pēkšņi saskaras ar izmaiņām viņu sadzīves iekārtojumā, kurā iepriekš viņi vispār nesaskatīja valsts klātbūtni (jo uzskatīja institūcijas par pašsaprotamām), ir vismaz tēlaini salīdzināms ar to, ko bērns piedzīvo, iznākdams no mātes miesām.

Diskusijās par slavenajiem 30 gadiem neparādās nedz šādu apolitisku ļaužu profils, nedz arī izpratne par tiesiskās paļāvības un tiesiskās paredzamības principiem, kas civilizētās valstīs (ne Krievijā) ir uz viņiem attiecināmi neatkarīgi no viņu politiskās apātijas pakāpes:

30 gadi likumu gaidot

Viena pavisam vienkārša lieta, ko visiem vajadzētu likt aiz auss, ir, ka tiesiskā valstī nevar izdot jaunu likumu, ar kuru cilvēks tiek sodīts par to, ka viņš nav sagatavojies jaunajam likumam iepriekšējos 30 vai kaut vai 100 gados, ja šis likums nebija izsludināts pirms tiem 30 gadiem. Var izdot ja…

Jāzeps BaškoJāzeps Baško

Epilogs

Žurnālistiem vajadzētu tomēr būt vārda brīvības sardzē. Pat tad, ja viņi nesaprot vārda brīvības būtību, viņiem vajadzētu vismaz apzināties, ka viņi ir pirmie, kas cietīs, kad vārda brīvība izbeigsies.