Par šo sleju

Šodien netrūkst sašutuma paudēju un netrūkst teoretizētāju, kas piedāvātu redzējumu par to, kāpēc, piemēram, Franciju posta svešas kultūras karaspēks vai kāpēc uz Dziesmu svētku dalībnieku ūdens pudelītēm ir uzraksts angļu valodā. Bet ļoti maz ir rakstošo un runājošo, kas paskaidrotu, kas tieši ir nepareizi tajā, uz ko rādām ar pirkstu. (Šajā ierakstā tas arī netiks darīts)

Tviteris ir lielisks piemērs. Der gandrīz jebkurš populārs konts, bet teju perfekciju var atrast pie Lato Lapsas. Tvitera formāts līdz nesenam laikam, kad maksas lietotājiem atļāva garāka formāta tekstus, bija kā radīts, lai neko nevarētu un nevajadzētu paskaidrot. Pasaki divos teikumos, kas tevi tracina, pieliec bildi, precizē sašutuma pakāpi, un sūti prom.

Sašutums par šo, vēl lielāks par to, bet, kā pie inteliģentiem cilvēkiem pieņemts, līdz galam, lūdzu, nepaskaidro. Izglītotam cilvēkam ir pašsaprotami, cik viss šis ir nepareizi! Bet izglītoto jau sen mums ir vairāk nekā slaucēju un inteliģentie tik sen jau nevienu domu nav līdz galam publiski iztirzājuši, ka pašsaprotamība šodien ir vairs tikai pieklājīga nepārprasīšana. Ja esat pēdējā laikā iesaistījies kādā karstākā debatē, droši vien zināt, cik maz jūsu teiktajā ieklausās un saprot jūsu oponents. Ieskatam var palasīt komentārus zem šīs slejas ierakstiem vai jebkur citur internetā.

Rezultāts nosodījuma neartikulēšanai ir arvien lielāks traibālisms — mēs un viņi būšana. Jo cilvēks tā arī nesaprot, kāpēc kaut kas tiek uzskatīts par nepareizu. Viņš tikai zina, ka viens ietekmelis šausminājās, citi brēca līdzi, tātad kaut kas bija nepareizi. Cienījamo antilopju bariņš skrien šajā virzienā, spitālīgās pretējā, man viss ir skaidrs — griežos līdzi pareizajām. Un nav nepareizi. Vairumā dzīves gadījumu mēs visi rīkojamies kā antilopes un tieši tāpēc mēs vēl šodien te esam. Bet cilvēks nav antilope un viņš ir uzbūvējis civilizāciju, kuras atslēgas institūciju uzturēšanai nepietiek ar pārnadžu bara paņēmieniem. Ar implicīti saprastām normām ir gana labi, kamēr ir ierastie apstākļi, taču pietiek iestāties kādai nelielai ārkārtas situācijai un izrādās, ka neviens nezina, kādi principi balstīja normālo stāvokli.

Reizēm šai slejā parādās pa kādam plikam sašutumam (un tas parasti aiziet uz urrā), bet mans ideālais mērķis šeit būtu tomēr paskaidrot to, kāpēc es par kaut ko dusmojos. Ja pēc kāda ieraksta izlasīšanas jums šķiet, ka tas viss ir pašsaprotami, tad vienā ziņā esmu sasniedzis savu mērķi. Tad varbūt es neesmu sarunājis blēņas.

Patiesība un veselais saprāts nav individuāla radošā prāta atklājumi vai jaunievedumi. Atziņām, kurām vispār ir kāds svars, nav autora. Šīs atziņas ir kartes patiesībai, tātad tām ekvivalentas atziņas varētu būt paudis jebkurš cits ceļa meklētājs šajā apvidū. Tamdēļ šī nav pareizā sleja tiem, kas alkst iedvesmu jaunām sašušanas virsotnēm vai ilgojas pēc atsaucēm bagātinātiem intelektuāliem pagarinājumiem uz aizgājušo dižgaru pleciem.

Tātad vienā ziņā šeit plāns ir runāt par to, kam visiem jau tāpat vajadzētu būt zināmam. Tas, ka jūs zināt, ka nedrīkst nogalināt, nenozīmē, ka nav vērts paskaidrot kāpēc. Vairums cilvēku tikai ar dabiskā likuma izjūtu apjauš dzīvības atņemšanu kā grēku, bet nespēj to paskaidrot ar vienu teikumu, vai pat tikai saskatīt to, kad nogalināšanu aizplīvuro neskaidrs konteksts, kā tas ir eitanāzijas gadījumā.

Pēdējo gadu kolektīvie neprāti izgaismo, cik lielā mērā kargo kults ir mūsu vietējā demokrātija. Iepriekšējā atbildīgā paaudze nebija gana bieži artikulējusi pašsaprotamo. Tā bija pārāk inteliģenta, lai apgrūtinātu sevi un savus jaunākos brāļus ar paskaidrojumiem. Es gribu rakstīt paskaidrojumus ir sev, ir visiem citiem, kas jaudā lasīt. Jo sarežģītāka ir pasaule un jo apslēptāks ir velns, jo svarīgāk ir šķetināt pašsaprotamo. Ko tas līdz, ja sabiedrībā cienīts ietekmelis nosoda X, Y, Z un vēl simt lietas, bet visi šie nosodījumi kopā nekādi neliekas? Ne tikai no ietekmeļa izteikumiem izrietošā pozitīvā programma ved pie pašiem nosodītajiem fenomeniem X, Y un Z (piemēram, birokrātijas apkarotāji parasti ir vislielākie birokrātijas vairotāji), bet arī pie pirmās krīzes izrādās, ka ietekmeļa sekotāji ir gatavi viens otram rīkli pārgriezt, jo nav sapratuši sākotnējo nosodījumu balstošos principus.

Ne visos gadījumos es gribētu, ka lasītājs pēc šīs slejas lasīšanas jūtas pašapmierināts. Un tāpēc arī šodien šajā slejā ir daži konkrēti dzēlieni jūsu, dārgie lasītāji, virzienā. Nedz es, nedz jūs neesam pasargāti no velna apslēptības sarežģītajā pasaulē. Šīs slejas lasītāju vidū es gaidu tos, kurus interesē tādu aplamu pamatprincipu izķeršana savos politiskajos uzskatos, kas maitā izredzes uz demokrātiju, tiesiskumu un brīvību. Es gaidu tādus lasītājus, kuri lasa šo sleju, lai kultivētu sevī politiskus tikumus un kas nebaidītos ikdienā iestāties par lietām ar vairāk nekā tikai pliku sašutumu.

Ja jums pēc šīs slejas lasīšanas nekad nav bijušas neomulīgas aizdomas, ka norādu uz kādu trūkumu arī jums raksturīgos politiskajos spriedumos, tad visdrīzāk, ka šī sleja nav priekš jums. Ir jābūt izaugsmes vēlmei un ir jābūt stingrai pārliecībai, ka pasaule nav labā un ļaunā cīniņš, kurā labie ir pasargāti no ļaunuma aiz piederības labajiem vien (vai, piemēram, apspiestie pasargāti no ļaunuma aiz piederības apspiestajiem). Slejas viens no mērķiem ir paskaidrot un likt lasītājam arī sevī reizēm saskatīt to idiotismu, kas liek mūsu varturiem uzskatīt Dziesmu svētkus par ārējā tēla veidošanas pasākumu vai kas padara orkus par orkiem. Šī sleja ir jālasa nevis ar baudu, bet ar sāpēm un vieglu aizvainojumu, kā uzbrukums mūsu katra individuālajam un mūsu nacionālajam politiskajam analfabētismam.