Kas ir Dziesmu svētki

Konservatīvās attieksmes viena no pamatidejām ir, ka cilvēks nepiedzimst tukšumā. Cilvēks piedzimst savu priekšgājēju radītā pasaulē un dažas izvēles viņam vienkārši nav dotas, jo tās ir jau izdarītas pirms viņa. Jo vairāk lietās cilvēks grib sev izvēles brīvību, jo vairāk no iepriekš radītā ir jāiznīcina.

Ja vien jūs negribat uz mūžiem palikt pirmdienā un tukšā būvlaukumā ar miljardiem neizdarāmu, paralizējošu izvēļu, jums ir jāpieņem, ka daudz kas no tā, iekš kā dzīvojat, elpojat un domājat, ir iepriekšējo paaudžu patvaļīgi pieņemts un jums tajā maza teikšana. Jūsu priekšteči varēja izlemt arī par citu himnu, citu karogu, citu valodu un citiem svētkiem, bet viņi izvēlējās šos un jūs atnācāt no viņiem. Jautājums par mantojuma pieņemšanu ir nevis par to, vai senči ir pieņēmuši pašus labākos lēmumus, bet par to, kad jūs beidzot samierināsities ar faktu, ka kopiena, kurā jūs varēsit nodzīvot gandarījuma pilnu dzīvi ar absolūtu atskaites mērauklu, nevar nedz sākties, nedz beigties ar jūs pašu.

Dziesmu un deju svētki ir labi nevis no ārēja eksperta skatu punkta, kurš tos izvērtē pēc šodienas globālajiem labuma un sliktuma kritērijiem, pēc ietekmes uz vidi vai heteronormatīvisma riskiem, bet šie svētki paši par sevi ir viens no tiem mantojuma elementiem, pēc kā mēs spriežam par to, kas ir labs un kas tāds nav. Kas ir mums piederīgs un kas nav.