Pasaules valdnieks un Māte Terēze
Kad kāds paziņo, ka tagad, jaunu atziņu vai apstākļu vadīts, viņš veltīs laiku un pūles, lai parūpētos par sevi, viņš, protams, māna sevi un citus, ka jelkad būtu darbojies kā citādi.
Cilvēks vienmēr — arī tad, kad it kā rīkojas absolūti altruistiski un gādā par citiem, — faktiski darbojas savtīgi, proti, atbilstoši viņam vienam pieejamai informācijai par lietu kārtību pasaulē un atbilstoši tikai paša priekšstatiem par labāko iedarbību, lai pasaule kļūtu līdzīgāka tai, kādu viņš vēlas to redzēt. Kad cilvēks pēc paša gribas rūpējas par savu ģimeni, ciemu vai valsti, viņš joprojām rīkojas individuālistiski, proti, izejot no saviem privātajiem priekšstatiem par to, kā būs labāk tai pasaulei, kuras centrā ir viņa ierobežotais prāts.
Politiski un ekonomiski nav nozīmes, vai konkrēts indivīds alkst būt pasaules valdnieks vai Māte Terēze. Lai vai kādi būtu viņa motīvi, šis viens prāts, relatīvi pret visas pārējās sabiedrības locekļu izpratnēm, vajadzībām, prasmēm un vēlmēm, ir totāli neinformēts un nekompetents. Neelastīga un neefektīva pienākumu sadale rodas tad, kad šim vienam prātam dod teikšanu pār cilvēkiem un sfērām, kurus tas nepārzina un nevar pārzināt ne ar kādiem informatīviem palīglīdzekļiem, jo visi pārējie cilvēki un sfēras ir tikpat dzīvi, rīcīb- un pielāgoties-spējīgi kā viņš pats. Informācija ir rīcībās, ne jau socioloģisko aptauju rezultātos.
Vairāk lasiet Hajeka esejā “Individualism: True and False” (īpaši IV daļā, sākot no 13. lpp.):
http://www.econdse.org/wp-content/uploads/2014/09/hayek.pdf
P.S. Ja šis jūs ieinteresēja, tiekamies 20. martā Demos V sesijā Nost ar sociālismu!