Reliģija kā zināšanu pašorganizēšanās un tātad sabiedrības organizācijas mehānisms
- Ticība sākas no nespējas zināt visu. Kur eksistē vairāk par vienu indivīdu (un cilvēka apziņa eksistē tikai tajā līmenī), tur ir šī problēma (jo zināt visu nozīmē izslēgt pārējo iespējamo indivīdu brīvo gribu).
- Nespēja zināt ir gan nespēja ievākt informāciju par visa pārējā stāvokli un nodomiem, gan arī nespēja “paturēt prātā” ievākto apzinātai lēmumu pieņemšanai.
- Visums ir vienīgais savā līmenī un Tas visu nevis abstrakti “patur prātā”, bet satur sevī. Tas nedomā par kalnu. Tajā ir konkrēta vieta kalnam. Visuma “domas” par kalnu notiek ar pašu kalnu. Prāts domā, Visums dara.
- Prāta izmantotās abstrakcijas ar tām apakšā esošajām reālijām savieno īslaicīgas atmiņas. Pirmajam domātājam saikne zudīs ar laiku, domas apguvējam tāda var nebūt jau no paša sākuma. Abstrakcija ir kļūdainai interpretācijai pakļauts atrāvums no realitātes.
- Atkārtota rīcība rada atmiņas prātā un institūcijas dabā. Un attālina no pirmavota kā domātāju, tā mācekļus. Jebkāda abstrakcija jeb zināšanas ar laiku vai nu izzūd, vai paviršam kritiskam vērotājam kļūst par institucionalizētiem atavismiem.
- Stipri ticīgie neatzīst, ka reliģijai ir politisks nolūks vai raksturs. Līdzīgi spektra otrā pusē politiskas ideju sistēmas kvēli aizstāvji visiem spēkiem noliegs savas sistēmas reliģisko dabu. Tāpēc, ka katram ir sava leģitimitātes dogma.
- Un būs tādi, kas liegsies par ideoloģijas esamību, jo viņu skatījumā “ideoloģija” kā apzīmējums padara lietu neleģitīmu. Tās gan nav tikai valodas cīņas. Patiesība patiešām ir reliģijas pusē, bet tikai tad, ja tā nenoliedz savu politisko dabu.
- Pat, ja zināšanas formulēšanas brīdī ir ar sabiedrības organizāciju nesaistītas atziņas, lai tās evolucionāri neizzustu un tiktu indivīdu iedzīvinātas, tām ir jāinstitucionalizējas un tā par sevi jāatgādina. Lai jebkas izdzīvotu, tam ir jāiekārtojas sabiedrības organizācijā.
- Pastāvēs tikai politiski balstītais.
- Reliģija ir apzināta operēšana zināšanu pārneses neiespējamības apstākļos.
- Reliģiju veido institucionalizēts kodējums tam, kas ir atklāts par patiesu un kam nevajadzētu vairs būt pakļautam politiskajam (izvēles) procesam. Reliģiskais jau no paša sākuma nezinošam māceklim šķitīs kā kaut kāds nepierādīts, senu aizspriedumu atavisms.
- Cilvēks vai nu tic apzināti (ir ticīgais), vai tic neapzināti (neticīgais). Zināšanu pārneses neiespējamības apstākļos nav iespējams neticēt. Ticēt (neturēt prātā izvedumu) mūžīgajam un patiesajam ir pareizi. Ticēt īslaicīgajam tā, it kā tas būtu mūžīgs un neapspriežams, ir aplami.
- Visam ir jātic atbilstoši tā ticamības pakāpei. Mūžīgajam ir jātic nelokāmi. Piemēram, ka eksistē absolūta patiesība. Īslaicīgajam ticēt prasa praktiskā dzīve, bet tam jātic ir ar domu, ka viss var izrādīties ticamības pakāpei atbilstošā mērā citādāk.
- Politiskais (sabiedrības organizācijas izvēles) process darbojas īslaicīgo un šķietami ticamo atziņu laukā (ar plašu ticamības spektru). Ir grūti līdz pašiem pamatiem pierādīt vai noraidīt šo atziņu absolūto patiesumu.
- Politiska kopiena rīkojas ar esošo faktisko kārtību un konkrētām atziņām, tai skaitā ar likumiem, kā ar dažādas ticamības pakāpes (īs)laicīgām iekodētām ticībām.
- Lai arī eksistē absolūta patiesība, neeksistē viens vienīgs tās apraksts, neatbilstība kuram signalizētu citu aprakstu nepatiesumu. Apraksts ir iespējams tikai valodā. Valoda nerodas nemateriālā pasaulē, jo tur nav uz ko norādīt.
- Materiālā pasaule pati par sevi ir patiesība, bet eksistē arī absolūti patiesi apgalvojumi (nemateriāli tātad) par materiālo un nemateriālo pasauli (neatkarīgi no tā, vai nemateriālā ir vai nav materiālās pasaules produkts). Tas ir pamata pieņēmums, bez kura nav jēgas filozofēt.
- Absolūti patiesie apgalvojumi neeksistē bez nosacījumiem. Tie sevī ietver pieņēmumu, ka lasītājs jau ir pareizi noticējis vārdiem, kas izmantoti apgalvojumā. Pieņēmumu, ka lasītājs neizsecinās to, kas nav patiess.
- Atkārtošu. Patiesie apgalvojumi ir abstrakcijas tam, kas reāli ir novērojams pasaulē, bet šīs abstrakcijas ir pašas par sevi arī konkretizācijas, kas ir pakļaujamas kļūdainai interpretācijai.
- Neviena dažas paaudzes pārdzīvojusi reliģija nepauž vienīgo absolūtās patiesības iespējamo aprakstu. Katra reliģija ir patvaļīgi izraudzījusies konkrētu tās materiālajā pasaulē attēlojamu aprakstu un tas nosaka šīs reliģijas sekotāju valodu, kurā ir iespējami absolūti patiesi izteikumi.
- Nocirst kopienai kopīgu reliģisko sakni nozīmē laupīt tai iespēju izteikties vienā valodā par mūžīgo un absolūto.
- Absolūtā patiesība un tās lokālā abstrakcija (un reizē konkretizācija, kā jau bija parādīts) reliģijā ir ārpus politiskā, jo tā nav apspriežama. Politiskais ir apspriežams.