Trijos naktī par to, kas ir konservatīvisms. II daļa
Vakarnakt šeit centos nošķirt savu izpratni par konservatīvismu no tās, ko kāds komentāros nosauca par “klasisko izpratni”, proti, “saglabāt esošo, [..] pretoties pārmaiņām”. Šo “klasisko izpratni” es jau pieskaitu pie ideoloģijas, jo tā ir ideja, kas neko nepastāsta par to, kā lietas ir, bet ir priekšraksts tam, kā vest politiku. Tas ir heiristisks algoritms (angliski tādus sauc arī par īkšķa likumiem), kā rīkoties vairumā situāciju. Ja kāds šaubīgi pratina, mēs sakām — protams, ka ne visās situācijās! Bet kurās tad? Situācijās, kad trūkst informācijas, kad mūsu rīcībā nav nekā labāka par šo aklo principu.
Tā ir vienkārši ideja, kas balstās novērojumos, ka, šādi rīkojoties, vairumā gadījumu ir vismazākās iespējas kaut ko katastrofāli salaist dēlī. Tas nenozīmē, ka, sekojot šai idejai, mēs pasargāsim sevi un apkārtējos no katastrofāliem iznākumiem visos gadījumos. Runa ir tikai par vidējo aritmētisko iznākumu daudzās situācijās, kad mums ir jāpieņem lēmums par vai pret konkrētu iedarbību uz kompleksu sistēmu. Konservatīvisma klasiskā izpratne tātad ir: “ja neapzinies sekas, tad neaiztiec, bet saglabā esošo un pretojies pārmaiņām, kurām var sekot kaut kas paredzami slikts vai bīstami neparedzams”. Vienā vārdā konservatīvisma ideoloģija ir izsakāma kā vienkārši veselīga piesardzība.
Taču galvenais, ko vajadzētu saprast ikvienam, kurš vēlas piedalīties politiskajā diskusijā, ir negrozāmā lietu daba, uz kuras balstās šis vienkāršotais piesardzības princips. Jo citādāk var sanākt tā, ka kāds citas ideoloģijas sekotājs lūdz jums paskaidrot savu nostāju, un jums nākas atbildēt ar: “tāpēc, ka ir jāsaglabā esošais”, kas nozīmēs aptuveni to pašu, ko pateikt: “tāpēc, ka mana ideoloģija tā paredz”. “Labi,” viņš atbildēs, “bet mana ideoloģija paredz darīt pretējo!”
Negrozāmā lietu daba, par ko es runāju, ir dažas empīriski novērojamas atziņas par kompleksām sistēmām. Tā kā man pašam vēl ir tikai aptuvena nojauta par to, kā šo domu izteikt, nesolu nedz drīzu nonākšanu galapunktā, nedz arī vistaisnākā ceļa izvēli. Bet sākšu es kā reiz ar stāstu par to, ka dzīve cilvēku sabiedrībā balstās uz pieņēmumu, ka apkārtējie cilvēki iet pa vistaisnāko ceļu uz saviem galamērķiem un ka mēs varam tāpēc rēķināties ar to, kur viņi kurā brīdī būs, un tāpēc spējam plānot un sākt realizēt savas trajektorijas, ar to tās atklājot citiem sava ceļa plānotājiem. Mēģināšu vēlreiz un citiem vārdiem.
Ja jūs iekāpjat lidmašīnā uz Rīgu un tā ir uzsākusi lidojumu, tad vairumā normālu situāciju jūs esat jau izdarījis visu maksimumu, lai nonāktu Rīgā. Jums vairs nekas nav jādara šajā jautājumā. Jūs varat atlaisties lidmašīnas krēslā un būt burtiski miera stāvoklī. Lai gan esat nepārtrauktā kustībā uz Rīgu. Tas pats būtu arī tad, ja jūs sāktu skriet Rīgas virzienā un uzņemtu tādu ātrumu, kas optimāli nogādātu jūs vēlamajā galamērķī. Tajā brīdī, kad nav nekā vairāk, ko jūs varētu darīt, lai nonāktu nospraustajā galamērķī “optimālāk” (ātrāk, labāk, drošāk — vienalga, kāds ir jūsu kritērijs), jūs attiecībā pret šo vienu savu mērķi esat miera stāvoklī. Jūsu gribasspēks sasniegt šo stāvokli ir līdzsvarā ar sistēmas pretestību tam.
Sistēmas pretestība ir visu pārējo sistēmas dalībnieku uzņemto kursu “summa”, ar kuru jūs zināmā mērā rēķināties un uz ko jūs arī paļaujaties savas trajektorijas izvēlē. Jūsu miera stāvoklis un sajūta ir balstīta pamatotās cerībās, ka visi pārējie sistēmas dalībnieki ir bez aplinkiem atklājuši savas kārtis, uzņemot kursu uz saviem galamērķiem. Atgriežoties pie jums lidmašīnā, var teikt, ka jūs paļaujaties, ka lidmašīnas pilotam nav šodien padomā kas nelāgs, jūs paļaujaties, ka iedzērušie tautieši uz klāja neizraisīs neplānotu nosēšanos Kauņā, jūs paļaujaties, ka lidmašīnas tehniskā apkope ir notikusi pienācīgā līmenī un ka, kamēr būsit gaisā, neviens nebūs nobumbojis Rīgas lidostu un Latvijā nebūs sākusies revolūcija.
Jūs savu mērķi nospraudāt un ceļu izvēlējāties vienlaicīgi gan rēķinoties ar puslīdz paredzamo par sistēmu, gan ar neparedzamo, kas izriet no tā, ka sistēmu veido tādi paši mērķus realizēt alkstoši (un bieži mainīt gatavi) cilvēciņi, kā arī no tā, ka cilvēks nekontrolē dabu un nespēj paredzēt to. Ja vien neesat īsts stoiķis vai ledus klucis, tad jūsu miera stāvoklis izriet no apzināšanās, ka jūsu mērķi sasniegt var patraucēt tikai kaut kas ārkārtējs un ne jūsu paša vainas dēļ.
Cilvēku sabiedrība ir daudzu šādu mērķus vairāk vai mazāk apzināti realizējošu radību mudžeklis. No šāda skatpunkta viss sistēmā paredzamais ir daļa no tās “miera stāvokļa”. “Miers” šeit ir ļoti būtisks vārds, jo var teikt, ka sistēmas dalībnieki šādā stāvoklī ir mierā viens ar otru. Viņi var brīvi plānot savus ceļus, jo viņi redz citu cilvēku ietos ceļus, kuri savukārt redz viņējos. Tas, kā sistēma šobrīd “ir”, sevī iekodē tādu spēku līdzsvarojumu, kas padara sistēmu tās dalībniekiem prognozējamu (ciktāl tas skar cilvēku darbības). Jebkāda politiska (tātad sabiedrības organizāciju skaroša) iejaukšanās sistēmā ir jāveic, rēķinoties ar līdzsvarojumu veidojošajiem spēkiem, rēķinoties, ka, izmainot kādas norises, viss sistēmas izskats var pamainīties līdz nepazīšanai un tādējādi izjaukt ļoti daudzu cilvēku plānus, viņu spēju plānot savas dzīves, un tā rezultātā arī viņu mieru.