Valdības koalīcijas pretinieku sadalīšanās
Valdības koalīcijas pretinieku sadalīšanās sīkās un deputātu mandātos neiztulkojamās sastāvdaļās ir rezultāts 13. Saeimas pieņemtajiem partiju finansēšanas likuma grozījumiem un Alda Gobzema destruktīvajai, demokrātisko vienošanos izslēdzošajai darbībai pandēmijas laikā, kuru pēc tam priekšvēlēšanu vasarā atkārtoja daudzi citi.
Ja esat otrās šķiras politiķis ar ne pārāk demokrātiskiem uzskatiem, kam ir gadījies gozēties ziņās, bet ne pietiekami, lai caur lielāku apvienību iekļūtu parlamentā, partiju finansēšanas likums paver iespēju nedaudz pagarināt politisko karjeru. Ar savu sīkpartiju, kurā, protams, visu kontrolējat, jūs varat cerēt uz diviem procentiem balsu, un tad gadā no valsts saņemt četrarpus eiro par katru vēlētāju. Pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās savu ikgadējo ieņēmumu varat papildināt ar vēl piecdesmit centiem par katru balsi.
Ne visu nespēju vienoties var norakstīt uz alkām pēc finansējuma. Gobzems un varbūt vēl daži pavisam noteikti bija sadomājušies no sevis nez ko un cerēja uz piecprocentīgu brīnumu. Īpaši Gobzems un vēl daži nesaprot pārstāvniecības demokrātijas pašu sāli — ka uz kopējo mērķi ved vairākuma izraudzītie, kuru vidū var arī nebūt paša aktīvista. Ja aktīvists tādu iespēju neparedz, tad viņam un pārējiem viņa dalība demokrātijā sagādās nepārtrauktu vilšanos un ciešanas.
Finansiālajam pamudinājumam ļāvās, proti, no sadarbības ar citām grūti atšķiramām antiglobālistu partijām vai apvienībām atteicās vesela plejāde: KuK, SV, R, TVS, TKL, AL, KPP un VL. Šie spēki kopā savāca 11,4% balsu. Ja pieskaita vēl LPV — 17,7%. Bet pie finansējuma tika tikai Saeimā iekļuvušie LPV, kā arī neiekļuvušie KuK un SV. Balsis, kas atdotas par Saeimā netikušajiem spēkiem, kaut ko dos atpakaļ tautai tikai tad, ja savākto finansējumu šie spēki izmantos nevis nākamās reklāmas kampaņas segšanai, bet reālai likumdošanas priekšlikumu un komentāru gatavošanai, pilsoņu iesaistes finansēšanai.
Antiglobālistu pulciņam noteikti varētu pieplusot arī kādu daļu no AS politiķiem un viņu vēlētājiem, kā arī kādus pavisam nenobalsojušos, kas neatrada piedāvājumā nevienu sastāva ziņā gana atpazīstamu un dažādas kandidātu īpatnības izlīdzsvarojošu variantu. Ja pandēmijas laikā Aldis Gobzems nebūtu šķēlis protesta elektorātu un spētu kaut ko konstruktīvu veidot ar tābrīža Šlesera un Stepaņenko LPV, Rosļikova “Stabilitātei!” un pārējiem varbūt, ja drīkstam mazliet pasapņot, varbūt karam sākoties, šie spēki kolektīvās apspriešanās rezultātā nonāktu pie veselajam saprātam pieņemama mērena, nacionāli konservatīva skatījuma uz notiekošo, kam apakšā nav vēlētāju etniskais dalījums (par ko gan Gobzems, gan Rosļikovs it kā no vienas skatuves runāja 2021. gada augustā), kam apakšā nav bailes konstatēt agresoru, kam apakšā ir nevis vienkārši visa sliktā norakstīšana uz globālistiem vai Krieviju, bet koncentrēšanās uz no mums atkarīgo. Šādā apvienībā noteikti būtu bijuši dažādi spārni ar mērenākiem un trakākiem uzskatiem, bet visi kopā tie viens otru izlīdzsvarotu un veidotu piedāvājumu, par kuru varētu nobalsot vismaz padsmit, ja ne divdesmit, procenti balsstiesīgo. Politisko tikumu trūkuma dēļ esam pazaudējuši iespēju jau 14. Saeimā būt pārstāvēti ar vislielāko frakciju.
[Šajā vasarā notikušo radikalizāciju nevar skatīt atrauti no politisko spēlētāju centieniem tikt pie varas un pozicionēties vēlēšanu dēļ, kā arī no varas iepriekš realizētās vienas sabiedrības daļas nošķiršanas. Tāpēc teikt, ka Rosļikovs vai sabiedrība īstenībā ir un bija tieši tādi, kādas viņu izpausmes šovasar, ir aptuveni tas pats, kas teikt, ka īstenībā K jau pirms četriem gadiem zināja, ka šovasar iestāsies par okupekļa nojaukšanu.]
Mēs dzīvojam laikmetā, kad politiķi drīzāk izkops savu privāto socmediju profilu, nekā savas partijas darbu un tēlu. Kā tādi modernie žurnālisti un ietekmeļi socmedijos. Tas dod dividendes īstermiņā partijai un pašam politiķim arī ilgākam laikam, bet tas neko nedod tautai, jo tautai vajag, lai politiķi viens otru papildina vai noslīpē asākajos stūros. Latvijai nav vajadzīgs nedz Ainārs Šlesers visā savā pilnībā, nedz Aivars Lembergs, Jūlija Stepaņenko, Aleksejs Rosļikovs vai Aleksandrs Kiršteins ar visām viņu ekscentriskajām izpausmēm un uzskatiem. Katra politiķa vērtība ir viņa unikālās īpatnības un vienā vai citā ziņā uzskatu galējums, bet tā ir vērtība ne trūkums, tikai tad, ja nāk komplektā ar līdzsvarotājiem, savstarpējiem pieskatītājiem. Politiķis, kas šķietami ir darījis lielisku darbu, ir spējīgs apmaldīties trijās priedēs nevis tāpēc, ka viņš “patiesībā” ir ļauns vai dumjš, bet tāpēc, ka viņš vai viņa savas nošķirtības dēļ ir pārāk ilgi paļāvusies uz sava skatījuma nekļūdīgumu. Latvijai vajag vidējo aritmētisko no visiem šiem un citiem nenosauktiem, ko iegūst, kad šie un pārējie savā starpā spēj sarunāties, sastrādāties un tajā pašā laikā nesaudzīgi kritizēt viens otru.