Vandas blogs (20.07.2006. - 07.08.2006.)
Trešais no nepazaudētajiem senās rakstniekošanās posmiem. Vasara Ventspils Augstskolas kojās.
Nekas
Es nemeklēju dzīves jēgu. Es meklēju rakstīšanas jēgu. Dzīves jēgu meklējot, dzīvi nebeidzam. Līdzīgi rakstīšanu. Man nepatīk risināt grūtus uzdevumus. Man patīk pārvarēt grūtības, ko radām, kad nepareizi risinām vieglus uzdevumus. Neaiztiec sen neaiztiktas lietas, pirms neesi tās noslaucījis ar slapju lupatu. Sasmērēsies ar putekļiem. Palodzes, skapjaugšas un sen neaiztikti cilvēki. Visi noputējuši. Visi izmantojami par pamatu jaunas dzīves sākšanai. No palodzes un skapjaugšas var nolēkt, bet uz cilvēkiem pakāpties. Uz cilvēkiem var arī paļauties vai nospļauties.
Pantiņš, Antiņa treniņš
Izdzer savas „Lāses”, parādi man krāsas. Novelc man brilles, uzvelc manus nervus. Džims paņems džinu slepus. Kamolīti tinu, mezgliņu pinu, vārdu tavu zinu, kreklu savu linu dienu vienu sviestā ziežu, gunī sviežu, mājās tūliņ iešu. Piekaušu bariņu neliešu. Ūdeni vairāk neliešu.
Skan mūzika, lido kaijas, pīpē Anna
Iemīlēties ir zināt kādu, ar kuru tu būtu ar mieru apkampties un izlēkt pa sestā stāva logu. Visi pārējie gatavības un gribas stāvokļi ir blēņas.
Nu labi, piektā stāva logs jūras pusē arī der.
Kurp mēs ejam
Katru reizi, kad atkāpies no kādas normas, apzinies, ka nākamreiz no šīs normas atkāpties būs jau daudz vieglāk. Ir tik viegli viskam pierast. Vajag pierast pie labajām lietām. Un ne jau statiski. Vajag pierast pie dažādības, mainības, nepārtrauktas virzības uz augšu. Un var pierast arī sliktajām. Vienreiz iedzēri šampanieti, kad Aivars nopirka jaunu auto, otrreiz, kad darbavietai dzimšanas diena — sanāca divas dienas pēc kārtas. Kad būs trešā reize? Ak, nē, bija jau. Vakar turpinājās darbavietas dzimšanas dienas svinības. Pirms tam es dzēru Jāņos, kad mamma iedeva vīnu, lai apšļakstu šašliku. Katru reizi pa pus mutītei vairāk un vasaras beigās es jau būšu pļēgurs. Viss.
Pirms dažiem gadiem es domāju, cik labi, ka es bērnībā tiku vests uz baznīcu, jo citādi no manis bandīts sanāktu. Bet tagad jau ir četri gadi kopš uz baznīcu neeju un jūtu, ka bandīts sanāk patiešām. Es sportoju tikai mazliet, darbā strādāju ne vairāk kā prasa, internetā neko nedaru, papildus neko neprogrammēju, filmas neskatos, grāmatas lasu pusstundu dienā, ēdienu negatavoju daudz, sauļoties neeju un kafejnīcās ilgi nesēžu. No rīta es no sevis atvados un nākamreiz ieraugu tikai īsi pirms aizmigšanas. Kur tad es palieku visu dienu? Tā vairāk nevar.
Man galvā nav pilnīgi nekā.
Tarakāni
Paskatos laukā pa logu un tur neviena nav. Neviena, kas vēlētos, lai par viņu uzrakstu. Visi paslēpušies, mašīnās sasēdušies, dunduru saulesbrilles savilkuši, grāmatām nokrāvušies, saldējumiem sejas notaisījuši, motocikliem kokos ieskrējuši, velosipēdiem ķēdes norāvuši, basas kājas noāvuši, segām māju jumtus noklājuši, skropstu tušu izlējuši, elektriskie zuši.
Ielas galā atveras kādas automašīnas durvis. Galvu izbāž Edgars, piecus gadus vecs čalis. Edgars nepagūst izdvest ne skaņu, kad Edgara mamma ievelk šo atpakaļ, durvis aizcērt un nobar: „Edgar, neskaties tur. Viņš meklē par ko rakstīt. Izliksimies, ka mēs te neesam.”
Un tā visa pasaule. Izliekas, ka viņas te nav. Tikai tarakāni grib, lai par viņiem uzraksta.
Par saldējumu
Kad biju jaunāks, mani sapņi bija kā saldējums „Pols”. Gadi skrien, Juris pa purvu brien, bet mani sapņi joprojām ir kā saldējums „Pols”.
Bērni. Turiet sapņus ledusskapī. Es savējos izņēmu ārā citiem parādīt, un lūk ir rezultāts. Glazūra nokritusi, kociņš notecējis, pirksti netīri un lapsenes pārēdušās.
Jāaiziet uz veikalu pēc jauna saldējuma.
Mazliet par Vandu
Ja grib kaut ko izdarīt, tad visam pārējam uz brīdi jāpasaka „attā”. Attā, Pēter! Pēteris ir kolēģis, kas sēž man pretim un urbina degunu. Pēteris nav īsts. Es viņu iedomājos, lai man būtu par ko uzrakstīt. Vēl es iedomājos, ka Pēterim ir dēls, ar kuru mēs kopā gājām pamatskolā, un ka Pēterim ģimenē pēc gada būs pieaugums — meita, ar kuru nejauši satikšos pēc divdesmit gadiem kādā ekskursijā Jaunzēlandē. Man tad būs četrdesmit divi, bet viņai deviņpadsmit. Man patiks viņas prāta spējas, bet viņai — mani muskuļi. Un tad mēs sēdēsim kādā kafejnīcā, malkosim ledainu Coca-Cola un sarunas gaitā atskārtīsim, cik pasaule maziņa. Tad viņai iezvanīsies mobilais telefons — zvanīs tētis (Pēteris). Viņa pasveicinās viņu no manis, bet Pēteris mani nevarēs atcerēties un Vanda (tā viņu sauks) apvainos mani melos. Tad sāks līt lietus un Vanda izkusīs kā nebijusi. Attā, Pēter!
Mazliet par maniem draugiem
Šovasar man ir daudz draugu un visi viņi strādā. Andrejs strādā par sniega šķūrētāju. Vasarā sniega nav, tāpēc viņam tagad ir brīvs un viņš caurām dienām sauļojas pludmalē. Pašlaik viņam iet nost jau trešā āda. Rudenī viņš ies prom no darba, jo tad atsāksies studijas augstskolā. Renāte strādā bankā. Pagājušonedēļ viņus mēģināja aplaupīt un tagad viņai sāp galva, tāpēc uz darbu nav jāiet. Ieva strādā par slēpošanas instruktori uz kalna. Vasarā slēpot gribētāju nav daudz, tāpēc parasti Ievas darba diena paiet sēžot uz kalna pakājē esošā celma. Lai diena nebūtu garlaicīga, Ieva parasti lasa žurnālu Cosmopolitan. Bet Kārlis jūlija beigās iekārtojās darbā par skolotāju. Diemžēl skolotājiem pa vasaru darba praktiski nav un tāpēc Kārlis uz darbu var neiet un tā vietā viņš iet uz bērnu pilsētiņu lēkāt uz batuta. Tā kā ārā atkal ir labs laiciņš un galvas visiem no darbiem jau dullas, rīt esam nolēmuši visi atprasīties no darbiem un izbraukt kaut kur atpūsties pie dabas pupiem.
Īsa pamācība lasīšanā
Ja kāds domā, ka es visu rakstu tieši tā, kā tas ir, tad viņš ir uz nepareizajām sliedēm, lai gan pareizāk būtu teikt, ka uz nepareizā perona, jo sliedes izvēlos es, bet lasītāji - tikai peronu. Jo raugi. Faktiski zem jebkura vienkārša, nepaplašināta teikuma slēpjas ja ne bezdibenis, tad kārtīgs dziļurbums noteikti. Aplūkosim, piemēram, teikumu „Andrejs strādā par sniega šķūrētāju”, ar kuru mans spalvaskāts un lasītāji saskārās iepriekšējā ierakstā. Šī teikuma nozīme ir daudz dziļāka nekā varētu šķist pēc pirmā acu uzmetiena. Šo teikumu nevar iemīlēt no pirmā acu uzmetiena kā tipisku Ziemassvētku eglīti ar galvenajiem raksturlielumiem 90-60-90-glīta_seja. Šis teikums ir iemīlams kā slaucēja Anna, kuras rakstura tīkamākie nostūri garāmgājējam paliek neatklāti, bet labam draugam atklājas tikai pēc sešu gadu kopdzīves kūts bēniņos.
Ja lasītājs nebūtu lutausis negausis, pekausis mikimausis skudrulācis un neķertos pie nākamā teikuma, nesagremojis vēl iepriekšējo, tad varbūt (varbūtība aptuveni viens reiz desmit mīnus devītajā) arī viņam taptu skaidrs šī teikuma patiesais vēstījums, kas ir šāds: Muskuļotām rokām un gludām smadzenēm apveltītais un raibiem tetovējumiem rotātais, saules neapspīdētais un laimes mātes aizmirstais, bet iebaidīto draugu vidū augstā godā celtais Andrejs, kas, muļķis būdams, vasaras sākumā normālu darbu atrast nevarēja, izmantoja personiskos sakarus un bezkaunību (ņemiet vērā faktu, ka vasarā sniega nav) un iekārtojās (iekūņojās) darbā (bezdarbā) Ventspils labiekārtošanas kombinātā par sniega šķūrētāju. Un punkts. Jā, šeit daudzi lasītāji skrien no viena grāvja otrā – neticībā, ka iepriekš iztirzātais ir viss, ko šis teikums slēpj, sāk izdomāt simts un vienu lietu, par ko šajā teikumā nav ne miņas vai ziņas. Daži lasītāji ir sadomājušies meklēt bezdibeni peļķē un tad analizē manus teikumus līdz pirmajiem gaiļiem, aizmirsuši daiļliteratūras aksiomu, ka katram domu bezdibenim ir dibens. Tā, piemēram, kāda lasītāja Inga Brašā (vārds mainīts no Ingūna Brangā) no Piltenes (pilsētas nosaukums mainīts no Pāvilosta) raksta, ka viņa šajā pašā teikumā atradusi manu atzīšanos mīlestībā viņai. Kā esmu dzirdējis runājam varas gaiteņos, „Atvainojiet, piedodiet, apsardze, palīgā!”
Tas, kas parasti paliek nepateikts
Liene vij vainagu, piekārto vadmalu un redz līgavaini karā aizjājam. Kārlis rij ripas, špricē šķīdumus un redz baltus kuģus debesīs kuģojam. Bet es? Es graužu baranciņas, spiežu podziņas un redzu melnus burtiņus uz monitora lēkājam. Katram savs ceļš ejams, savs ūdens lejams un savs piens nesasmeļams. Vīrs un vārds. Sieva un pavards. Mīliet savu valsti. Balsojiet par mani.
Vēstule no Vandas
Šonakt sapņoju par Vandu. Viņa man uzrakstīja vēstuli uz salvetes. Bet es to nelasīju, jo sapratu, ka tas ir tikai sapnis un vēstules autors esmu es pats.
Atkal
Es uzrakstīju vēstuli un atkal neko nepateicu. Nodzīvoju dzīvi un atkal neko neizdarīju.
Dj Tiesto, Close to You
Domājams, ka pēc pavisam neilga laika man nebūs laika rakstīt jums par to, kas ir dzīve, jo man vajadzēs sekot līdzi sava pirmā miljona tērēšanai un otrā uzkrāšanai. Šobrīd man makā ir piecpadsmit santīmi, bet pirmdien būs algas diena un līdz ar to tiem pievienosies vēl daži tūkstoši santīmu. Varu tikai apsolīt, ka tad, kad man jau būs seši miljoni, es uzrakstīšu, kā tiku no pirmā miljona pie otrā, bet tas, kā tiku no nulles pie pirmā, lai paliek noslēpums. Nu, jā. Bet, kamēr man makā ir tikai piecpadsmit santīmi, varu jums uzrakstīt, kas ir dzīve. Ak, nē. Man jau tagad nav laika.
Pieveic mani
Pasaule ir aizgājusi tiktāl, ka nav obligāti jātēlo normāls cilvēks, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Vienīgais, kas man tagad nespīd, ir meitenes, bet viņas man nekad nav īpaši spīdējušas. Nu jā. Vēl man nespīd zobi.
Vakar pirmo reizi mūžā pievilkos pie stieņa. Bez palēciena. Un pēc piecām minūtēm pievilkos vēlreiz. Tas tāpēc, ka visu jūliju kačājos. Šodien iešu pievilkties vēl kādu reizi.
Drūmi negaisa mākoņi savelkas virs manām izredzēm iekarot Vandas sirdi. Visam strīpu pāri pārvelk mani vārdi. Manas vēstules nav tavā atvilktnē. Mani zābaki nav tavas mašīnas bagāžniekā. Es gribu būt dziesmu vārdu autors, lidmašīnas riepas protektors un tavs prožektors. Negaisā vai naktī baisā, aizā, plaisā vai vienkārši tā.
Ra ta tā.
Man sen nav bijusi depresija. Pie manis ciemos nāk tikai putekļi, iesnas un tarakāni.
Uma, mana Uma
Vakara ziņas raksta, ka Uma Tūrmane meklē vīru. Diemžēl nevienu viņas sūtīto vēstuli tā arī neesmu saņēmis, tāpēc apsveru domu doties uz pastu sūdzēties. Iespējams, vaina ir iekš manām biežajām dzīvesvietas maiņām. Te piektajā stāvā, te sestajā, te zem tilta, te virs un tā vislaik. Ja Umas vēstules mani nesasniegs līdz brīdim, kad mani sasniegs drosme bildināt Vandu, atlikušās dienās zem šīs saules Umai paies lielās bēdās. Tās būs neremdināmas ilgas pēc pilnības, kurai viņa būs bijusi tik tuvu un tomēr nesasniegusi. No dienas, kad es Vandai apsolīšu mūžīgo uzticību, Umai vairs nebūs nekādu cerību uz mīlestības apliecinājumiem ar F15 iznīcinātāju izdedžiem ILOVEUMA formā, nekādu uzlīmīšu uz ledusskapja durvīm, nekādu kopīgu bērnu un alimentu, nekādu specierakstu emuārā, nekā. Būs tikai kārtējais cītīgais filmu skatītājs, kam būs pilnīgi vienalga, ko rāda uz ekrāna, jo pilnība būs blakus krēslā.
Nē, Uma, tevis nebūs pat uz mana desktopa. Un, ja jau iedomājies par to, tad atklāšu, ka tu uz mana desktopa esi sabijusi labi ja pāris nedēļas un arī jau sen. Uma, tavas iespējas ievērot mani sarūk ar katru sekundi, ko dzīvojam. Divdesmit viens, divdesmit divi, divdesmit trīs. Trīs sekundes ir pagājušas. Kur esi tu? Kravā somas? Malacīte. Es dzīvoju Baltijas jūras krastā un man ir brilles. Tu mani uzreiz atpazīsi.
Visvairāk mani sāpina tas, ka pirmais kandidāts uz vīra būšanu, Umai ir neviens cits, kā briļļainais āzis Kventins Tarantino. Tas varēja būt mans kolēģis Pēteris, bērnudārza draugs Ēriks vai Ērika vectēvs, kura vārdu es nemaz nezinu, bet kurš tagad jau droši vien ir miris, bet ne jau Kventins.
Uma, vai tiešām tu neredzi, ka es jau visu jūliju kačājos un šorīt pievilkos divas reizes pēc kārtas? Uma, tu to nenožēlosi. Es būšu miljonārs un tu varēsi nefilmēties. Tikai mīlēties.
Sistēma, kas nepieviļ
Pēdējais ieraksts bija visnotaļ sarežģīts. Par sistēmām un tā. No lasītājiem ir saņemtas piecas slavinošas, sešas peļošas un septiņas draudu vēstules. Lasītāja Zuzanna draud ar cirvi, Marianna ar virvi, bet Anna ar tiesu darbiem. Pārējie četri draudētāji vienkārš draud
un nespēkā raud. Man personīgi nepatīk saņemt tās asarām nobirdinātās vēstules vai arī vēstules ar mikaušiem (uzlocītajiem vai saņurcītajiem stūrīšiem). Kāda vārdā neminama lasītāja (Cecīlija Cēsniece no Valmieras, dzīvojoša Brīvības ielā 9-3B, tālrunis nav uzrādīts) uz necilās vēstulītes labā apakšējā stūrīša pat uzpilinājusi savas trīs mēnešus vecās jūrascūciņas asins pilienu. Tas ir nudien mīļi, aizkustinoši un reizē pavisam pilnīgi un galīgi stulbi. Šķiet, ka lasītāji, kā zinādami, ka viņu vēstules tiks apskatītas šīs dienasgrāmatas galvenajā slejā, cenšas pārspēt viens otru stulbumā un raksta visu, kas iešāvies viņiem galvā tajā liktenīgajā pavasara rītā, kad viņus, uz nodarbinātības aģentūru bezdarbniekos pierakstīties ejot, ar savu jaudīgo Berlīnas mēslu vāģi BMW apšļakstīja jaunizceptais miljonārs Andrejs no ciema. Šodien redakcijā arī saņēmām kādu zvanu no lasītāja. Lasītājs Valdis, draugu starpā saukts par Kalmāru-Valdemāru, piezvanīja un gribēja pārliecināties, vai funkcionē tikko nopirktais brīvroku mehānisms. Diemžēl eksperiments nevilkās ilgi, jo pēkšņi mūsu sakari pārtrūka. Kā vēlāk noskaidrojās, sakari pārtrūka Valda izraisītas avārijas rezultātā. Vecais jūras vilks bija iecerējis ar dēla aizlienēto Kamazu taranēt mūsu redakcijas ēku. Diemžēl kļūdījās un ienesās blakus esošajā tipogrāfijā, kurā drukā visas lielākās Latvijas avīzes, kā rezultātā nebrīnieties, ja rīt avīzēs rakstīs kaut ko patiešām interesantu, patiesu un skaistu – tas būs bijis vecā, labā Valdemāra Kalmāra pēdējais izraisītais tehniskais misēklis. Kā ziņo mūsu speckorespodents F. no rajona, kur notiek mirušo dvēseļu zortēšana, šobrīd Valdemārs jau maršē pa lielo aleju, kuras galā Virginia Slims smēķēdams stāv neviens cits kā svētais Pēteris, saukts arī par Peķu. Nošļukušo bikšu labajā kabatā Valdim ir mazais LB, bet krekla krūšu kabatā ir iesprausta roze. Faktiski jau roze ir iesprausta nevis krūšu kabatā, bet pašās krūtīs. Tā ir izaugusi laukā tieši no Valda sirds, kur to pirms desmit gadiem iedēstīja velnišķīgi skaistā padauza Emīlija no Suntažiem. Ja Peķa nebūs apdzēries, Valdis varētu tikt uz elli, kur heroīnu savulaik pārdozējusī Emīlija aiz garlaicības jau sākusi dziedāt dziesmas un bradāt liesmas. Vienvārdsakot, es klausos Robbie Williams kompozīciju, teiksim, Angels un domāju. Domāju par šodienu, rītdienu un jūrascūkas asins pilienu.
Domāt vai nedomāt. Lamāt vai somas kravāt. Automātiskā akselerācijas sistēma ir nostrādājusi. Anniņa pučītes ir nobradājusi.
Galvenais
Es rakstu vuordā, taimz ņū roman četrpadsmitajā izmērā un no sirds. Pēdējo pāris dienu laikā man ir nomainījies blakus istabā dzīvojošais kaimiņš. Ārsts ir pārcēlies uz komfortablu apartamentu gaiteņa pretējā pusē, bet viņa vietā apmeties kāds kalsnas miesasbūves jauneklis, kuru esmu saticis vienu reizi un to pašu – pliku, bet no šīs pašas mazās satikšanās reizes jau esmu izdarījis dažus labus spriedumus par kaimiņa (kura vārds, spriežot pēc ārējā izskata, visdrīzāk ir Kārlis) politiskajiem uzskatiem un izvēlēto dzīves lomu. Ikdienā Kārlis maskējas par vienkāršu, ar līku muguriņu staigājošu galveno speciālistu kādā no valsts iestādēm, bet dvēseles un dūru dziļumos Kārlis ir pārliecināts sociālists. Saprotot, ka viņa politiskās pārliecības dēļ viņu varētu atlaist no darba, nomētāt ar tomātiem, biešu salātiem ar ķiplokiem vai vispār atslēgt internetu, Kārlis ir nolīdis pagrīdē. Kārļa īstais vārds ir Frīdrihs, bet, baidoties, ka tādējādi var tikt vilktas viņa dzīves paralēles ar Frīdriha Engelsa perpendikuliem, Frīdrihs pieņēma vārdu Kārlis, galīgi piemirstot, ka tādējādi viņš ir skaidri uzzīmējis savu idejisko izeju uz Kārļa Marksa meridiānu, kas manai intuīcijai, protams, secen nav gājis. Rīt es ceru izspēlēt ļaunu joku un izmest Kārlim kādu ēsmu. Aiziešu dušā un sākšu skaļi dziedāt (un to es māku darīt patiešām skaisti) par smirdīgo kapitālistu sirdsapziņu un smaržīgo rūpnīcas ēdnīcu. Cerams, ka tas atkausēs Kārļa sirdi un varbūt rītvakar pie kādas vīna glāzes vai konjaka cisternas es varēšu precīzāk izzināt, ko tieši par viņu rakstīt tajā sasodītajā ziņojumā, kas man jāsagatavo līdz piektdienai. Kārlis ir slīpēts zellis, nopircis pat īsta kapitālista ledusskapi, bet es uz to neiekritīšu. Mūsu rokasgrāmatā ir ierakstīti zelta vārdi, proti, „Galvenais ir nevis tas, kāds cilvēkam ledusskapis, bet kas tajā iekšā”. Liels un neviltots būs Kārļa pārsteigums, kad slepenpolicijas reida laikā ledusskapī zem kapitālistu jogurta pakas atradīsim vecās labās Līgatnes papīrfabrikā ražotās, bet neliešu pagrīdes sapulcēs piezīmētas rūtiņu burtnīcas ar plāniem, kā ieņemt Ministru kabinetu Rīgā. Varu jau iedomāties, kāds izskatīsies medālis, ko man piešķirs par varonīgu tautas ienaidnieku sazīmēšanu. Metālisks ar audekla lentu. Spīdīgs. Godam nopelnīts.
Nobeigumā vēl viens būtisks punkts no mūsu rokasgrāmatas: „Galvenais ir neļaut naidniekam saprast, kas tev ir galvenais un kas – pārējais”.
Nu, jā. Ja ar šo neskaidrība nav gana liela, jums der zināt, ka visi punkti mūsu rokasgrāmatā sākas ar vārdu „Galvenais”.
Born Slippy
Pasaule nestāv uz vietas un tevi nemaz negaida. Pats vien esi vainīgs, ja vislaik klausies sērīgus meldijus un zīmē traktorīšus uz norasojuša loga. Pasaulei nav vaļas tevi gaidīt. Tas ir labi, jo, ja viņa mūs gaidītu, mēs tikai arvien vairāk atpaliktu. Nav ko. Jāmočī tālāk.
Rachid Taha - Barra Barra
Man ir plāns pavisam ļauns un milzīgs kauns, ka es tāds auns. Uzspēlē kaut ko skaļāku. Es gribu sevi norāt, prātu uzkrāt, asfaltu līdz tavai sētai uzklāt. Lai var piebraukt. Naudai tavai klāt. Kaut tavu māt. Kravāt kastes. Nu sāc.
Arlabunakti
Labi, ka skaistas dienas beigās tā gribas gulēt, ka tu nespēj pat īsti sākt pārdzīvot, ka visam dzīvajam vienu dienu pienāk gals, kad tu jau guli un sapņo par vēl krāsaināku pasauli nekā vakardienas sapnī.
Par dzīvi
Apsolos vairāk nerunāt par beigām. Man jau apnika. Tagad es runāšu par sākumu. Sākumā man likās. Reizi nedēļā mēs tikās.
Es ieraudzīju viņas džemperi, pēc tam krekliņu, tad krūtis un visbeidzot arī sirdi. Vera, mana Vera. Strādā veikalā „Bura”.