Jāzeps Baško par tēmu Zilupes stāsti — 2005. gada 23. jūl

Zilupes stāsti (23.07.2005-13.09.2005.)

Zilupes stāsti bija viens no neskaitāmiem blogošanas posmiem. Līdzīgi kā citos 2005-2007 rakstniekošanās etapos, arī šajā galvenokārt figurē:

rakstīšana un blogu būšana
sievietes, sieviešu krūtis un viss ar to saistītais
karikatūras un nozīmju ziņā diezgan tukšas vārdu spēles, ko retrospektīvā varētu uzskatīt par vērtīgiem valodas treniņiem
pie tukšajām vārdu spēlēm pieskatāmas arī regulāri aprakstītās žurnāla redakcijas un lasītāju attiecības.
nāves bailes, alkas pēc nemirstības, depresija (visplašākajā vārda nozīmē)
studiju sadzīve
alkas pēc materiālā nodrošinājuma
kritika tālaika modes lietām (fotogrāfija, draugiem.lv, stilīgie blogi) un cita veida lietas nepareizi darošo cilvēku apsaukāšana
mīļākās dziesmas
mediju un žurnālistu kritika

Šeit tikai daži ieraksti ieskatam. Līdzīgi kā mūsdienās, raktīts tika ļoti daudz (līdz 3 ierakstiem dienā). Pašcenzūra ir likusi pašus kreisākos un ekshibicionistiskākos ierakstus te neiekļaut, bet tas nenozīmē, ka iekļautajos ierakstos viss būtu atbilstoši autora 2023. gada uzskatiem. Nē, tas tā nav un tam tā nemaz nav jābūt.

Jaunu kladi iesākot

Kad meitenes sāk jaunas klades, viņām tiek dota iespēja izvēlēties parastā teksta rakstīšanai domāto pildspalvu, virsrakstu pasvītrošanas flomāsteru un svarīgo definīciju apvilkšanas flomāsteru. Tās ir izvēles, kas ietekmēs visu atlikušo klades mūžu. Iespēja izraut pirmo lapu nekad nav liegta un vienmēr var arī iekārtot jaunu kladi, bet skaista un norakstīt iedodama klade ir tikai tā, kur vismaz trešdaļa aizrakstīta. Jo ātrāk un labāk nonāksim pie pareizās krāsu izvēles, jo ātrāk aizrakstīsim to pirmo trešdaļu un varēsim justies puslīdz labi situētas.

Uzsākot jaunu rakstniekošanās posmu vispasaules tīmeklī gribot negribot nāk prātā līdzības ar meiteņu uztrauktajiem skatieniem penāļa virzienā. Ne mazāk spilgi prātā nāk līdzības ar tikko ielieta kakao krūzi — kamēr neesi nodzēris vismaz trešdaļu, jebkurš var pienākt un paņemt sev.

Par griķiem

Ar griķiem ir gandrīz kā ar narkotikām. Uzsākt grūti un beigt arī. Uznāk griķu vārīšanas laiks un tad trīs nedēļas pēc kārtas tu ēd griķus ar pienu un cukuru un jūties lieliski. Bet tad aizbrauc uz dzimto sētu vai kādā ekskursijā un atgriezies slinks un nevarīgs. Paiet nedēļa un tu vēl neesi atgriezies pie griķiem. Līdz virtuvei kā līdz mēnesim. Bet es zinu. Vienu dienu sakopošu visus spēkus, aizrāpošu līdz virtuvei un iebēršu tos katlā, uzliešu ūdeni, uzlikšu modinātāju uz divdesmit minūtēm un pēc četrdesmit minūtēm jau liešu virsū pienu, bēršu klāt cukuru un apstādināt mani nevarēs vairs neviens. Šodien ir atgriešanās diena. Griķi ir beigušies, lai dzīvo griķi.

NSS - Zilupes vīriešu tiesību aizstāvis Nr. 1

Šodien mūsu pilsētā tiek dibināts klubs NSS, kas iecerēts kā galvenais vīriešu tiesību aizstāvis un cīnītājs Zilupē. NSS saīsināti nozīmē "Nevar saprast sievietes". Kluba devīze ir "Par spēcīgu, brīvu un taisnīgu vīrieti Zilupē". Kluba uzdevums būs cīnīties. Tā pamatā būs Cīņas programma.

Astoņsimt gadus vīrieši Zilupē ir vergojuši sievietēm. Zilupes vīrieši saka, ka tam ir jāliek punkts. Antons piemetina, ka punktam ir jābūt treknam. Vispirms no amatiem tiks atbrīvotas visas viltīgā dzimuma pārstāves, kas ieņem sabiedrībā redzamus posteņus. Tātad prezidentes, priekšsēdētājas, ministres, trolejbusu vadītājas, tramvaju konduktores un dežurantes sākumskolu ģērbtuvēs. Ko darīt tālāk, domāsim pēc tam. Galvenais ir cīnīties.

Limbažniekus pieviļ Ahilleja papēdis

Vakar kāpu pa trepēm uz sesto stāvu un domāju. Dzīve ir kā kāpiens pa studentu viesnīcas trepēm uz sesto stāvu. Uzkāpsi — vairāk kāpt nevajadzēs.

Ja jums ir tādas iespējas, klausiet mammu, klausieties The Chemical Brothers kompozīciju One too many mornings un dzīve ies uz augšu. Kā pa trepēm. Kā pa viļņiem. Un kā pa sviestu. Kā tevi sauc. Tiekamies pēc dienas vai vairāk. Patīkamu nedēļas nogali. Ar jums kopā bija diskžokejs Labrīt. Uz sadzirdēšanos.

Un vēl. Kamēr neaizmirstu. Jauniešiem ir tā problēma. Ka viņus nevar pamanīt uz citu fona. Tad viņi velk tādas lempīgas bikses, karina lielus krustus un rokas mētā savādās trajektorijās. Zinu pāris vienkāršākus risinājumus. Pirmkārt, šķirojiet atkritumus. Jūs uzreiz pamanīs. Es šķiroju atkritumus (PET pudeles lieku tām speciāli domātajos konteineros) un garām ejošie to vienmēr ievēro. Ja es pīpētu Marlboro, diezin vai kāds mani ievērotu. Un otrkārt. Lietojiet atstarotājus.

Kas ir dzīve

Dzīve ir tikai sava un/vai pasaules gala gaidīšana. Kas pienāks pirmais. Un gaidīšana nekad nav viegla. Apnīk. Nogurdina. Garlaiko. Ir risinājumi. Pirmais. Var izdomāt visādas nodarbes, kā īsināt laiku. Var gulēt, ēst, dejot, dziedāt, lasīt, rakstīt, griezt, līmēt un krāsot. Otrais. Var mēģināt tuvināt savu un/vai pasaules galu. Izvēlies pirmo.

Pielikumā dziesma par lapām rudenī.

Zināšanu koordinātu sistēmas meklējumos

Sakarību meklēšana starp skaitļiem neatšķiras no sakarību meklēšanas starp vārdiem. Juris, Muris un 13, 23. Informācijas pierakstu sistēmu īpatnības. Sakarību saskatīšana var palīdzēt operācijās ar pieraksta sistēmu elementiem, tādējādi, atvieglojot darbu ar lietām (visu dzīvo un nedzīvo mums visapkārt), kurām piekārtoti sistēmu elementi (skaitļi, burti).

Atkārtošana ir zināšanu māte, iekalšana — tēvs. Zilupes stāsts ir zināšanu brālēns, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Arlabunakti.

Amerika, turies

Istabā ielidoja un noslēpās melns taurentiņš. Viens no tiem, kas visas tās viesuļvētras taisa.

Slipping Away (izpilda Moby)

Algots traktorists izārdījis ielu. Grūti pateikt, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Izlaidies jaunietis atkorķējis pudeli. Un nav nemaz tik grūti pateikt, vai tas ir pareizi vai nepareizi.

Populārs dziedātājs dzied par cilvēkiem, kas aizslīd prom un nenāk vairs atpakaļ. Nepopulāri latvieši dzer par naudu, kas nenāk vairs atpakaļ. Un nav nemaz tik grūti pateikt „Jā”. Jā, Andželīna [Džolija], es tevi patiešām mīlu.

Mums priekšā ir tāda kā mākoņu rinda. Lenta drīzāk. Tante māj ar galvu. Jā, tie ir Astrahaņas arbūzi. Saldi un ļoti. Tagad uz Odesu var lidot ar ēr boltik. Un var arī nelidot. Nekur citur nav tā, kā ir tur, kur ir tā.

Vasaras aktuālais pirkums

Nē, neesmu visu vasaru badojies un neesmu visu vasaru sūri, grūti strādājis, lai tagad nopirktu jaunas Nike vai Adidas botas, jaunu Canon vai Nikon digitālo fotoaparātu, jaunu Toshiba vai Dell portatīvo datoru vai jaunu Peugeot vai Saab vieglo automašīnu. Un tomēr. Sekojot mūsdienu Latvijas interneta žurnālistu tradīcijām pirms svarīgiem pirkumiem informēt savus lasītājus, vēlos arī savējos informēt, ka esmu svarīga pirkuma, tātad izvēles, priekšā.

Šodien beidzās griķi. Esmu iecerējis doties uz tuvāko pārtikas preču veikalu un iegādāties vienu kilogramu griķu (viens kilograms griķu — tieši tik salien manā caurspīdīgajā griķu bundžā), kā arī vienu litru piena. Piena izvēle lai paliek noslēpums, bet par griķu izvēli jūs informēšu tūliņ un tepat. Jau izsenis esmu bijis „Valdo” oriģinālo griķu cienītājs, tomēr mācību semestra izskaņā manā griķu bundžā patvērumu atrada pāris kilogrami „Dobeles dzirnavnieka” griķi, par kuru izcelsmi vēl šodien raustu plecus. Pielāgošanās Dobeles griķu vārīšanās tempiem sagādāja zināmas problēmas un tomēr jau pirmā kilograma beigu pusē mūsu mīlas trijstūrī (es, griķi un plīts) valdīja pilnīga saskaņa. Tad nāca sesija, depresija un vienkārši anoreksija nē, bet steiga gan, un tad svarīgā griķu izvēle izpalika, jo kaut kā bijām mēs lielveikalā „Citymarket” un kaut kā bija tur pa rokai divi kilogrami „Valdo” griķu ...

Šodien laiks nav tik tveicīgs, steigas arī nav un izvēle ir iespējama lēna un pārdomāta. No pirmajām pāris rindkopām lasītāji var nenojaust, kāpēc man vispār kaut ko izvēlēties — varu taču ņemt „Valdo” un miers. Nē, lasītāj, nesteidzies ar secinājumiem. Pirmās divas rindkopas, kā jau visos romānos un stāstos (bet ne kā „Vakara ziņu” rakstos) ir tikai aisberga redzamā daļa, tātad aptuveni 10% patiesības. Pilnīgajā patiesībā ieskatoties, augstāk minētās markas griķi pēdēja sadarbības posmā ir likuši sevī vilties. Pirmkārt, tie satur ļoti daudz piemaisījumu, kas vārīšanās procesā nonāk griķu virskārtā. No tiem varētu it kā ar karoti atbrīvoties, bet vai man ir gribēšana griķu vārīšanai ziedot vienu karoti, kas pēc tam ir jāmazgā? Nē, man nav tāda gribēšana. Otrkārt, tie griķi vāroties spļaudās kā nelabie — katliņa vāciņš kļūst necaurredzams un tas ir jāmazgā biežāk nekā ik pēc trijām griķu vārīšanas reizēm. Treškārt, pēc mēnesi ilgas stāvēšanas griķu bundžā, kurā tiek uzturēti griķu uzglabāšanai vispiemērotākie apstākļi, kādi vien iespējami šajos zemeslodes platuma grādos, tie mazliet nelabi ož. Vairums lietotāju nemaz nesaož šo aromātu, bet mans izcilais sieviešu smaržu katras nianses pazinēja deguns tādas smakas garām nelaiž. Ceturto un citus trūkumus uzskaitīt negrasos.

Uzskatu, ka griķu „Valdo” ražotājam ir jādod otrā iespēja, jādod iespēja uzlabot savu ražošanas līniju, un kas zin', varbūt aiznākamgad mēs atgriezīsimies pie viņu griķiem un ģīmi vairs neviebsim. Šodien mana (un arī jūsu) izvēle ir skaidra. Tie ir gardie „Dobeles dzirnavnieka” griķi.

Saņem ielūgumu, pievienojies!

„Saņem ielūgumu, pievienojies” ir akcija, kuras mērķis ir aicināt jauniešus krietni padomāt pirms pievienoties draugiem.lv lietotāju pulkam. Raksta tapšanas brīdī kārtējā Zilupes stāsta varone, 19 gadus vecā Anna (vārds nav mainīts), iziet Rietumeiropas labāko speciālistu sagatavotu rehabilitācijas kursu Zilupes novada virtuālo atkarību rehabilitācijas centrā „Cerība”. Par to, kā viņa tur nonāca, stāsta pati:

„Sākās tas viss pagājušā gada vasarā. Tikko biju beigusi skolu, tiku darbā par sekretāri. Vienu dienu elektroniskajā pastkastītē atradu mazliet aizdomīgu vēstuli. Kaut kāds ielūgums it kā un interneta adrese klāt — draugiem.lv. Nolēmu paskatīties. Tālākais jau bija kā visiem te mums centrā. Vispirms ieliku savu bildi, tad sava kaķa bildi, tad suņa un beigās arī brāļa bildi no bērnudārza laikiem. Ja tur būtu tikai tās bildes, varbūt arī tik tālu tas nebūtu aizgājis. Bet tas nebija viss. Tur bija arī tā statistika. Pasūtīju statistiku un tad katru brīdi, kad priekšnieks nebija manā kabinetā, skatījos statistiku, vai nav nācis kāds manu profilu skatīties.

Rudenī jau sapratu, kā to statistiku labu dabūt. Vajadzēja iet uz visu draugu draugu albumiem, komentēt bildes, ka tās ir mīļas un foršas un tad viņi pēc tam nāca uz tavu profilu. Un viesu grāmatās vajag rakstīt visādus novēlējumus arī. Kad ir sasniegta kritiskā masa, tad vairāk vari to arī nedarīt un viņi nāk tavu profilu skatīties, lai uzzinātu, ko citi tur gāja un skatījās, jo es vienmēr biju topā. Manu profilu katru dienu skatījās aptuveni astoņi simti jauniešu no visas Latvijas. Novembrī prieki beidzās, jo priekšnieks darba laikā nonāca manā profilā un ievēroja, ka esmu tiešsaistē. Tas bija nelāgs brīdis.

Paliku bez darba, bet man bija daudz draugu. Aizņēmos no viņiem naudu, sēdēju interneta kafejnīcās, pasūtīju statistiku un vēl lielāku bilžu albumu. Tad iemācījos sūtīt vēstules. Čau, kakau, kā iet, kā sokas, kā klājas, kā tusējas un tā tālāk. Janvārī, kad puse Latvijas palika bez elektrības, pazuda arī mani profila skatītāju pūļi. Tas bija ļoti bēdīgi. Staigāju pa visiem sev zināmajiem profiliem, rakstīju komentārus viesu grāmatās, komentēju bildes, rakstīju vēstules, bet atbilžu nebija. Biju draugiem.lv starp trīssimt tūkstošiem draugu, no kuriem nevienam nebiju vajadzīga. Tas bija drausmīgi. Man gribējās darīt sev galu. Sēdos iekšā Zilupes ekspresī un braucu uz Zilupi ārstēties.

Tagad veco priekšnieku ļoti labi saprotu. Draugiem.lv nav savietojams ar darbu. Draugiem.lv ir nāvējoša izklaide, bet darbs ir darbs. Tagad uz pasauli skatos pavisam citām acīm. Te rehabilitācijas centrā mums ir tāda speciāla programma, kur var piereģistrēties, uztaisīt profilu un skatīties statistiku. Manu profilu katru dienu skatās aptuveni desmit cilvēku. Lielais vairums ir pārējie centra iemītnieki, bet ir arī daži ārsti, kas skatās manā profilā. Rehabilitācijas kurss paredz, ka katru dienu mums vajadzētu arvien mazāk lietot šo programmu. Pirmajā mēnesī tu vēl vari mainīt savu bildi, bet pēc tam vairs nevari. Drīz jau man atslēgs iespēju labot tekstu profilā. Nezinu, ko tad darīšu, bet gan jau kaut kā. Ceru nākamgad sākt studijas augstskolā. Tā nav dzīve ar draugiem.lv. Tas ir murgs, par kuru atceroties drebuļi nāk. Nevienam nenovēlu.

Draugi no draugiem.lv — tie nav īsti draugi. Īsti draugi ir tādi, kādus sastapu šeit centrā. Viņi smaida, atbalsta, katru dienu skatās tavu profilu un komentē viesu grāmatā, vienalga kāds viņiem garastāvoklis. Jo viņi zina: ja nekomentēs man, nekomentēšu viņiem.”

Ideālo narkotiku meklējumos

Pavisam ierasta prakse. Ir uzrakstīta kāda ģeniāla interneta veikala programma, kas pirmā ļauj lietotājam pērkamās preces ar peli likt iepirkumu grozā. Lietotāji ir sajūsmā. Vai pasaule stāv uz vietas un brīnās, cik jauki, ka ir viens tāds veikals, kur lietotājam ir ērti? Nē, pasaule nestāv uz vietas. Mēs ņemam un taisām līdzīgas programmas, varbūt labākas, varbūt sliktākas, bet ideja ir uztaisīt labāku. Mēs pilnveidojam noskatīto ideju. Pasaule kļūst labāka. Un neviens nesaka, ka Reinis ir draņķis, jo noskatījies Ģirta ideju un tagad nopelnījis baigo kaudzi naudas. Reinis, protams, ir draņķis, bet tas nav saistībā ar šo stāstu.

Un tagad paskatīsimies, kā mēs skatāmies uz kino un mūzikas attīstību. Ir veca, jauka filma par mūžīgās mīlestības tēmu ASV septiņdesmitajos gados. Un Valdis uztaisa mūsdienu versiju par mūžīgās mīlestības tēmu Zilupē deviņdesmitajos, par kuru nopelna pāris miljonus ASV dolāru, ienākumus no videonomas nemaz neskaitot. Inteliģence saka nē, tas nav oriģināli, tas nav smuki, nav tik labi.

Un ir veca, jauka dziesma par stirnām, kas skrien kā gadi (un otrādi). Pēteris paņem par zagtu naudu pirktu sintezatoru, draudzeni sauktu par Veltu un abi divatā uzveido jaunu versiju par sazinko, bet ar vārdiem tiem pašiem par stirnām un gadiem. Kas tur slikts? Tas, ka Pēteris nopelnīja? Sliktums ir skaudībā nevis atdarināšanā. Atdarināt ir pilnveidot. Slikti, ka Pēteris sintezatora naudu nozaga. Viss pārējais ir normāli.

Tuc-tuc mūzikā, kas man ļoti patīk, var dzirdēt daudz veco dziesmu vārdus, daudz veco dziesmu fragmentus un tā tālāk. Vai tas ir slikti? Vai ir slikti, ka šīs mūzikas autori nopelna vairāk nekā pašu pirmdziesmu autori? Tas ir tikai normāli, ja jaunākā mūzika uzrunā vairak cilvēku nekā vecākā.

Mūzikas komponēšana ir tāda kā eksperimentēšana ar izejvielām ar mērķi uztaisīt labākās narkotikas dažādām dzīves situācijām. Jaunekļi, kas ar saviem datoriem sataisa vecās dziesmas līdz šodien baudāmām narkotikām, dara to pašu neko slikto — pilnveido. Vai tad neesmu tajā ieinteresēts? Esmu gan. Man vajag pilnīgi superīgu mūziku jebkuram dzīves brīdim. Man vajag dziesmu, lai strādātu ar zāles pļāvēju, dziesmu, lai programmētu, dziesmu, lai domātu par skaistāko meiteni pasaulē, dziesmu, lai aizmirstu par dzīves galīgumu un tā tālāk un tā joprojām. Šodien daudz gribas teikt „un tā tālāk”, jo šķiet, ka saule ātrāk norietēs nekā uzskaitīšu jums visu, ko gribu.

Nosauciet kaut vienu oriģinālu lietu no a līdz z (no 0 līdz 1), ko jūs savā dzīvē būtu izdarījuši. Praktiski viss ir veco paaudžu veikuma pilnveidošana. Atšķiras tikai tas, cik lielā mērā pilnveidots, cik lielā mērā aizmirsts vecais par pamatu. Tas viss ir normāli. Tas ir pareizi. Tas ir skaisti. Nevajag skaudības dēļ pārrakstīt pasaules attīstības formulas.

P.S. Tas, vai mēs globāli esam ieinteresēti ideālo narkotiku atrašanā, ir pavisam cits Zilupes stāsts.

Padomājiet reāli. Tas nav reāli.

Nevērīgam vērotājam varētu šķist, ka Zilupes stāstu lasītājiem nav paveicies, jo šeit nav iespēju atstāt komentārus. Bet kā jau dzīvē nereti notiek, ne viss ir tā, kā izskatās. Viss ir pavisam citādāk. [Te varētu likt lielo, trekno punktu un beigt ierakstu.]

Liktenim ir labpaticies lasītājiem izkārtot tik attapīgu autoru, kurš intuitīvi nojauš, ko komentāros būtu rakstījuši lasītāji, ja viņiem tāda iespēja būtu. Tāpēc var pilnīgi droši teikt, ka atgrezieniskā saite Zilupes stāstos ir nodrošināta un runas par tā saucamo demokrātijas iztrūkumu ir krietni pārspīlētas.

Ar vienu aci veroties Ventspils dienvidu mola virzienā un no otras beržot laukā miega paliekas, jāteic, ka pirmais jautājums, ko lasītāji varētu uzdot komentāros, ir sekojošs: „ļ.cien. autora kungs, sakiet lūdzu, kur jūs smeļaties iedvesmu?” Nākamajās šī ieraksta rindkopās centīšos atbildēt uz šo jautājumu.

Cilvēki kopš dzimšanas iedalāmi trīs grupās, kuras mainīt nav iespējams. Šīs grupas ir pirmā, otrā un trešā.

Pirmajā grupā liekami tie cilvēki, kas strādā ar rokām, otrajā tie, kas strādā ar galvu, bet trešajā grupā, kurā dažādu jaušu un nejaušu sakritību rezultātā ir nonācis arī autors, klasificējami radošie cilvēki.

Tātad lasītāju jautājums patiesībā skan: Kur radošie cilvēki smeļas iedvesmu? Vai viņi brauc uz iedvesmas galvaspilsētu Rīgu? Vai viņi piedzeras kā dzejnieki? Vai sapīpējas kā gleznotāji? Nē, nē un nē. Radošiem cilvēkiem iedvesmu nevajag. Radošiem cilvēkiem patiesībā vajag zāles, lai atbrīvotos no visu to domu un nedomu vezuma, kas visu laiku gāžas pār viņu nabaga prātiem.

Žēl noskatīties uz tiem radošajiem cilvēkiem, kas dīdās un mēģina pierakstīt pilnīgi visu, kas ienāk prātā. Tas nav iespējams. Tas ir kā stāvēt ar trīs litru stikla burku zem Niagāras un mēģināt visu krītošo ūdeni sasmelt un izdzert. Padomājiet reāli. Tas nav reāli.

Ja man šodien ļautu izvēlēties, kurā grupā būt, es ņemtu pirmo vai otro grupu. Laikam jau otro, jo rokas man vēl švakākas par smadzenēm. Bet nē. Grupu, vecākus un lasītājus neizvēlas.

Kas interesanti. Šī ieraksta ietvaros beidzot sapratu, kas ir rindkopa. Līdz šai saprašanai pagāja divdesmit viens gads un seši mēneši. Starp citu, internetā ir dzirdēts par vienu jaunekli no Indonēzijas, kas to paveica astoņpadsmit gados un sešpadsmit dienās, bet tas ir ne mazāk brīnumains stāsts par stāstu, ka viens četrdesmit divus gadus vecs kanādietis it kā vienā dienā apēdis divpadsmit porcijas griķu ar pienu un cukuru. Lai kā tur būtu ar visiem tiem stāstiem, saturīgajos tekstos rindkopas beigas ir brīdis, kad tālāk var nelasīt, ja nav laika. Ja pavērosiet šo tekstu, tad katras rindkopas beigās ir diezgan universāla tēze, pie kuras var apstāties un pat atgriezties, ja dzersiet tēju un vēlēsieties parunāt par kaut ko dziļu. Aptuveni tā. Patīkamu nedēļas nogali, lasītāj!

Kur ir griķi?

Meklējot informāciju par griķiem internetā, sirds spēji sažņaudzas, jo netici savām acīm — informācijas par griķiem praktiski nav. Kur uzzināt labas griķu vārīšanas receptes? Kur uzzināt, kā iesēt, miglot un kā kult griķus? Galu galā, kur ir kāda griķu cienītāju lapa, kurā viņi apmainās ar saviem iespaidiem, uzturā lietojot griķus?

Ja spriež tikai pēc interneta, varētu pat šķist, ka griķu vienkārši nav. Kā filmā „Aizmirstie”, kur galvenajai varonei tiek radīta ilūzija, ka viņas bērns ir bijis viņas halucināciju tēls. Līdzīgi griķu mīļotājiem tiek radīta ilūzija, ka griķu nav. Visapkārt kvieši, mieži, auzas, rudzi un rīsi (KMARR). Griķu nav kā sugas. Pretosimies šai vispasaules KMARR audzētāju un izplatītāju sazvērestībai. Neaizmirsīsim par griķiem, draugi. Katrs, kam griķi nav vienaldzīgi, ierakstīsim savā mājaslapā kādu rindu par griķiem un ieiesim tuvākajā pārtikas veikalā un pajautāsim pārdevējai, vai viņa zina, ka griķi ir.

Ko man nozīmē griķi? Griķi man nozīmē to pašu, ko jums ūdens, bērni, sieva un nauda. Respektīvi, visu. Mana griķu mīlestība jau ilgst otro gadu desmitu un nezinu, kas mums varētu stāties ceļā. Tikai Dženifera Lopesa laikam. Dženiferas Lopesas dēļ no griķiem atteiktos bez tielēšanās. Kas ir, tas ir. Bet to jāsaprot ikvienam, ar kuru mani saista mīlestība. Ir aktrises, kas stāv pāri visam. Starp tām gribētos minēt arī Andželīnu Džoliju, Umu Tūrmani, Demiju Mūru un vēl daudzas citas, kuras tomēr atļaušos še neuzskaitīt, jo ieraksts joprojām ir par griķiem. Griķi bija, ir un būs.

Balsis pielikumā

Tautā pazīstamais rakstītā vārda pētnieks Jānis Kauliņš (kuram, tāpat kā Čārlīzei Teronai, šodien ir dzimšanas diena) vienā no saviem pēdējiem apcerējumiem atklājis, ka daļa interneta dienasgrāmatu ierakstu papildinātas ar audio pielikumiem, kurus savā maģistra darbā viņš nosaucis par balsīm. Artikulētās un reizēm arī neartikulētās skaņas var dzirdēt aptuveni katrs septītais lasītājs. Šo rindu autors, izmantojot analoģijas principu, vakar īsi pirms pusnakts izvirzīja hipotēzi, ka katru ierakstu papildina arī video pielikums. Šorīt hipotēze apstiprināta, izmantojot novērošanas metodi. Video pielikumi konstatēti divdesmit trijos procentos izpētīto interneta žurnālu ierakstu. Intuīcija ļauj noprast, ka atlikušajos septiņdesmit septiņos procentos ierakstu video pielikumi neiztrūkst, tie vienkārši ir neatbilstošas kvalitātes un to pienācīgai uztverei izdarāmas redakcionālas izmaiņas ierakstu rakstiskajā versijā.

Ja audio pielikumus (balsis) spēj uztvert aptuveni katrs septītais lasītājs (eksperimentāli dati), tad video pielikumus (oficiālais nosaukums vēl nav dots) uztver tikai katrs sešpadsmitais lasītājs (hipotēze). Iespējams, arī jums piemīt šīs sava veida unikālās spējas. Lai jūs nepaliktu neziņā, ir izstrādāts šī ieraksta audio un video pielikuma apraksts, kuru katrs lasītājs var salīdzināt ar to, ko viņš savā priekšā redz un sānos dzird, lasot šo ierakstu. Pirms turpiniet lasīt, koncentrējieties uz balsu un video pielikuma uztveršanu un uz baltas papīra lapas pierakstiet novērojumus. Kad tas izdarīts, varat lasīt tālāk un salīdzināt.

Audio pielikuma izraksts jeb balsu celiņš. Dzirdamas divas balsis (esam sastapušies ar ierakstiem, kuros dzirdamas pat deviņas balsis) — aptuveni sešpadsmit gadus vecas meitenes balss un aptuveni septiņus gadus veca kaķa balss. Kaķis stāsta par piedzīvojumiem Zelta drudža laikā, viņa balss ir neskaidra un neko vairāk par to, ka bija ļoti auksti, nevar saprast. Meitenes balss pilda filozofiskā akcenta funkcijas, cita starpā ik palaikam uzdodot sarežģītus jautājumus, kas veicina lasītāja domas un gara attīstību. Daži no jautājumiem: Kāda jēga ir atrast visam jēgu? Kad sākās laiks? Kāpēc nevar redzēt savas ausis? Vai saredzēt ir vērtīgāk nekā sataustīt?

Video pielikuma izraksts jeb vizuālais celiņš. Redzami seši koki. Divi lapu koki un četri skujkoki. Paradoksāls skats: vējš loka skujkokus (no kreisās: tūju, egli un divas priedes), bet lapu koki stāv nekustīgi. No labās puses redzeskolā ieslīd jaunava baltā kleitā. Tai pretim no kreisās puses ietek balta ķēve. Baltā jaunava pārvēršas par melnu jātnieku, uzlec baltai ķēvei seglos un aizjāj pa kreisi. Aina turpinās ar domino principa ilustrāciju: vējš ar saknēm izrauj labā pusē redzamo priedi, tā salauž blakus esošo priedi, kura tālāk salauž egli, kas savukārt nolauž tūju. Lapukoki paliek nekustīgi. Tomēr pienāk rudens un lapukokiem nokrīt lapas.

Ja jūsu novērojumi, lasot šo ierakstu, sakrīt ar iepriekšējās divās rindkopās aprakstītajiem, varat sevi uzskatīt par visai unikālām spējām apveltītu, kas ļaus jums pilnībā izbaudīt šajā un vēl dažos citos mūsdienīgos interneta žurnālos lasāmos ierakstos, kas tiek rakstīti uzreiz uz trijiem celiņiem, tādējādi lasītājiem piedāvājot piedzīvojumu uzreiz trīs dimensijās.

Iepazīsimies: Zilupes stāstu redakcija

Lasītāji nebeidz iesūtīt jautājumus par cilvēkiem, kas stāv aiz nu jau Kurzemes mūžīgo slavu iemantojušā zīmola „Zilupes stāsti”. Te man kārtējo reizi nākas izmantot līdzību ar aisbergu. Kā jau visām no ledus veidotām lietām ūdenī, lasītājam redzami tieši desmit procenti patiesības, kas nozīmē, ka jūsu uzticamā žurnāla redakcijā darbojas nevis viens rakstonis, bet ne vairāk un ne mazāk kā desmit spējīgākie savu nozaru speciālisti piecdesmit septītās paralēles apkaimē.

Ja, piemēram, šo rindu autors, kas izraudzīts par žurnāla seju, ir labākais nozarē, kas tā īsti vēl tiek precizēta, par pārējo redakcijas darboņu jājamzirdziņiem šaubu nav. Redakcija sastāv no četrām struktūrvienībām: pirmās nodaļas, otrās nodaļas, trešās nodaļas un ceturtās nodaļas. Pirmajā nodaļā darbojas satura redaktori (kopskaitā trīs), kas rūpējas par latviešu valodas pareizrakstības likumu, kā arī žurnāla korporatīvā runas stila ievērošanu.

Otrā nodaļa (divi darbinieki) ir atbildīga par atbildēšanu uz lasītāju vēstulēm. Sakarā ar lielajiem lasītāju vēstuļu apjomiem jau tuvākajā laikā iecerēts rīkot konkursu uz vēl diviem amatiem šajā nodaļā.

Trešajā nodaļā darbojas trīs cilvēki, kas nodarbojas ar redakcijas darboņu dalīšanu pa struktūrvienībām. Ja kāds, piemēram, grib nomainīt savu darba nodaļu, tad viņš dodas uz trešo nodaļu, raksta iesniegumu un viss notiek.

Man pašam vislabākās attiecības izveidojušās ar ceturtās, sabiedrisko attiecību, nodaļas darbiniekiem, kas kopskaitā ir divi. Viens esmu es pats un otrs ir mans aizstājējs gadījumos, kad būšu lauzis pirkstus un nevarēšu drukāt žurnālā. Viņš darbā vēl nevienu dienu nav bijis, kas nozīmē, ka ar manu veselību, tpu-tpu-tpu, viss ir kārtībā. Neesmu viņu redzējis, bet pēc vārda (Antra) spriežot, liekas, ka varētu būt visai glīta meitene.

Nekas

Esmu tukšs. Man vairāk nav par ko rakstīt.

Domāju uzrakstīt kaut ko par dzīvi, bet ko tur daudz rakstīt. Dzīvosim, redzēsim. Iepriekš kaut ko paredzēt nav reāli.

Domāju uzrakstīt par nāvi, bet ko tur vispār var uzrakstīt. Mirsim, redzēsim. Iepriekš kaut ko paredzēt nav reāli.

Jaunumi no redakcijas

Šodien esmu uzaicināts uz svinībām redakcijas trešajā nodaļā. Andrejs Podzvanočņiks, atbildīgais par dizainu iesniegumu formai, kas jāaizpilda, lai pārietu uz darbu citā nodaļā, atzīmē ģimenes pieaugumu. Šorīt pusē sešos no rīta saņēmis ziņu no bijušās sievas Elīnas, ka viņa vakarnakt dzemdējusi četrus ar pusi kilogramus smagu un piecdesmit divus centimetrus garu dēlu. Diemžēl Andrejam dēlu neredzēt kā savas ausis, jo Elīna jau vairāk nekā pirms diviem mēnešiem devusies vieglas naudas meklējumos uz Albionu, kur jau paguvusi noprecēt krāvēju vārdā Deivids, kas viņai tagad gādā ne tikai naudu, bet arī mūžīgo mīlestību. Savā īsziņā Elīna lūdz Andrejam iesūtīt pāris variantus dēla vārda loterijai.

Svētku galdā tiek likta mana mīļākā torte „Cielaviņa”. Pirmo reizi redakcijā ieradusies arī Antra no ceturtās nodaļas. Jā, viņa ir patiešām glīta. Par to var pārliecināties ikviens, kam ir pieeja šī ieraksta video pielikumam. Domāju kaut ko sabīdīt uz sestdienas vakaru, kas man sagadījies brīvs. Nezinu, kur viņu vest, jo Ventspilī izklaides iespēju tikpat cik Ventā kailu jaunavu. Iespējams, iesim spēlēt boulingu. Ķegļu spēlē varētu viņu novinnēt viens un divi. Ne tā kā šautriņās vai zolē. Nezinu, kā viss beigsies. Vienīgais, ko zinu, ir tas, ka viņai, tāpat kā man, sasodīti patīk Underworld kompozīcija Cowgirl. Kad no rīta ierados redakcijā, skanēja šī dievīgā kompozīcija un Antra uz mana galda reivoja kā nelabā. Kad ieraudzīja mani ienākam, nosarka un atvainojās. Neesmu uz mutes kritis, protams, pasniedzu roku, lai vieglāk nokāpt. Tā bija maigākā roka, ko jebkad esmu skāris. Man vēl daudz un dikti jāmācās dažādi tēlainās izteiksmes līdzekļi, lai skaisti pateiktu, kā es jutos ar viņas roku savējā, bet pašreiz manā vārdu vācelītē piemērotu vārdu šīs sajūtas aprakstīšanai nav. Piemērotākais būtu ... nezinu. Paņemšu labāk kādu salīdzinājumu palīgos. Tas bija kā toreiz, kad ar Aivaru no Limbažiem uz Aloju divas dienas stopējām. Tas bija varen jauki.

Klausāmies balsu celiņā ieskaņoto superkompozīciju Cowgirl un meklējam kādu augstāku vezumu, ko gāzt nākamo.

Kārtējā restrukturizācija

Zilupes stāsti nav vienīgā vietne vispasaules tīmeklī, kur augstu tiek vērtēts darba spars un gara spēks. Starp domubiedriem minama vietne European Anomalistics, kur cita starpā lasāmas šādas viedas rindas:

.. Septembra beigās UFOlats grupas locekļi satikās ar Aivaru pie viņa kartupeļu lauka, netālu no vietas, kur kādreiz bija neauglīgais zemes pleķis, kurš nu ir saplūdis kopā ar pārējo lauku. Katrs no izmeklēšanas dalībniekiem saņēma solīto atlīdzību — maisu ar kartupeļiem. Tā UFOlatam izdevās noskaidrot iemeslus parādībai, ar kuru ikdienā ir sastapies gandrīz katrs lauksaimniecības zemes īpašnieks, uzskatot to par ierastu dabas untumu un nemeklējot zinātnisku pamatojumu. Protams, iespējams, ka šādu anomāliju iemesli var būt daudz un dažādi, taču tagad UFOlats, lauka saimnieks Aivars un viņa kaimiņi zin — ja pēkšņi uzrodas kails zemes pleķis lauka vidū — ir vērts ņemt urbi un ķerties pie darba.

Uzreiz pēc tam, kad redakcijā izskanējušas baumas, ka anomālo parādību pētīšana ir visai ienesīga nodarbe, izsludināts konkurss uz trijām vietām jaunizveidotajā Zilupes stāstu redakcijas piektajā nodaļā, kas būs atbildīga par anomālo parādību izmeklēšanu un dokumentēšanu. Par nodaļas vadītāju darba pienākumu apvienošanas kārtībā kļuvis ilggadējais mūsu redakcijas darbinieks, žurnāla idejiskais brālēns un faktiskais krusttēvs, Sergejs Ozoliņš, kas līdz šim nevainojami pildīja pirmās (satura redaktoru) nodaļas galvenā diakritisko rakstzīmju uzrauga funkcijas. Uzsākot darbu atbildīgajā amatā Sergejs sarakstījis dzejoli, ar kuru piedāvajam iepazīties arī tiem mūsu lasītājiem, kuriem nav iespēju noklausīties šī ieraksta balsu celiņu.

Nav miera šaisaulē,
Nav siera taisaulē.
Kas pateiks, kur ir patiesība,
Kas sasmels ūdeni izlieto?

Pārējo žurnāla redakcijas darbinieku vārdā Sergejam novēlu modru aci anomālo parādību saskatīšanā un gaišu prātu to izskaidrošanā. Lai izdodas viss iecerētais un necerētais!

Kad Kristīnei viss ir līdz kaklam

Bijām spēlēt basketbolu. Pēc tam skrējām atspoles. Kad atgriezos istabiņā, uzliku botas paelpot svaigu gaisu uz palodzes. Kreisā bota, Kristīne vārdā, jau sen likās neapmierināta ar dzīvi, bet ko tādu nebiju iedomājies pat visdrūmākajos murgos. Brīdī, kad mazgāju rokas, Kriksīte (mīļvārdiņš tāds) izmantoja manu neuzmanību un izlēca pa logu (visi dzīvojam sestajā stāvā!). Pašai par nelaimi, bet man par laimi, nenositās.

Aplauziens viņai iznācis konkrētais. Tagad, maigi izsakoties, tāda mazliet pārsteigta izskatās. Dziļās pārdomās iegrimusi skatās uz izgaismoto Ventspils ostas akvatoriju. Nezina, kā paskaidrot, kā taisnoties. Kā valodu zaudējusi. Un kas man par to? Jeļena (labā bota) ieņem neitrālu pozīciju un cieš klusu, bet tas ir labi, jo konflikts viņu starpā ir pēdējais, kas man šobrīd ir vajadzīgs.

Gaidīšu līdz rītam. Ja līdz rītam neko nebūs paskaidrojusi, uzvilkšu un nost neņemšu piecas dienas. Tad man viņa velnu redzēs. Brēks kā aptaurēta govs. He-he.

Rozā lietus līst, ūdens pa ielām klīst

Bijām skriet pa ceļiem un gar jūru. Lija lietus. Pēc tam vairs nelija. Rietēja saule. Norietēja. Gājām uz veikalu un atpakaļ. Tērzējām un programmējām. Beigās pieriebās. Viss kā parasti, vienvārdsakot.

Visu citu nežēlīgo dzīvju starpā šī tev ir īpaši tuva, jo to tu dzīvo pats. Varbūt salīdzinoši jau nemaz tik nežēlīga tā nav, bet citas dzīvojis neesi. Nezini spriest. Viss atkarīgs no parametriem, pēc kuriem salīdzinām. Par īsu vai par garu. Nežēlīga. Citu parametru nav.

Rīt būs jauna diena. Un parīt vēl jaunāka. Tikai tu tāds. Ar katru dienu vecāks. Tu un laiks. Viens otram pretim tā teikt. Skrienat un nesatiekaties. Katram savas darīšanas un tā. Kā jau visiem šai dzīvē. Katrs par sevi un savējiem. Laiks nav savējais. Laiks nekavējas.

Arī vilciens nekad nekavējas. Vilciens nekad nesaka „nekad”. Rīt vai parīt, varbūt aizparīt ... vilciens atnāks. Ne tā kā miegs, ne tā kā sniegs vai kas. Vilciens ir vilciens. Vilciens nebrauc viens.

Elpas vilciens viens un dzīve galā divi.

Bez darba devēja nav aršanas

Šorīt ierados redakcijā un atklāju, ka tā ir uzspridzināta un nolīdzināta līdz ar zemi tā, ka vairs nekas neliecina par tās eksistenci līdz vakardienas pulksten septiņiem vakarā, kad to pametu, neko ļaunu nenojauzdams. Mēģināju sazvanīt kolēģus un noskaidrot lietas apstākļus, bet bez panākumiem. Esmu izmisumā.

Tā it kā man nebūtu pietiekami daudz problēmu darbā (skatīt iepriekšējo rindkopu) šorīt atklāju, ka valodu zaudējusi ne tikai kreisās kājas bota Kristīne, bet arī labās kājas bota Jeļena. Vienīgā labā ziņa ir tāda, ka šodien visu dienu lija lietus.

Pēdējais iztrūkstošais ieraksts (par naudu)

Kopš vakardienas stāvu mūsu redakcijas vecajā atrašanās vietā un gaidu uzmundrinošas, naudu saturošas lasītāju vēstules. Vēstules neredz. Pastnieku arī ne. Tikai bagsu (ASV dolāru) lietus visapkārt.

Likteņa ironija. Stāvi uz brūna čemodāna zeltainā kviešu laukā, gaidi uzticamo lasītāju vēstules un tās nenāk. Tā vietā no skaidrām debesīm krīt nevienam nevajadzīgā netīrā padauza, nešķīstā ragana, nolādētā jaunava un naivais paklīdušā tēva dēla mierinājums, ko sauc par naudu. Gribētos jau lēkt un ķert, raut cik var. Pat vairāk. Nevis gribētos, bet vajadzētu. Bet nevar — ja nokāpsi no čemodāna, tas atvērsies un tā saturs pacelsies debesīs.

Varbūt čemodānā ir lasītāju vēstules, varbūt nauda. Ja ir, tad čemodānam atveroties ir vēstules, ir nauda pacelsies gaisā un saplūdīs vienā veselumā ar gaisā jau lidojošo naudu. Kas tad naudu no vēstulēm (vai jaunās naudas) atšķirs? Ja gadītos izpildīties šim nevēlamajam scenārijam, kad čemodānā paslēptas lasītāju vēstules, lai liktens ir žēlīgs lasītājam, kurš vēstuli uz zaļa papīra rakstījis un mājas adresi apakšā norādījis. Viņa vēstule ir pēdējais, ko man gribētos tad steigā saķert un par naudu noturēt.

Šeit tinti nav ko lieki šķiest, lasītājiem dilemmas ir skaidras. Nauda vai vēstules — no viena ir jāatsakās, miljons ir jāpaņem.

[Sešas stundas vēlāk tajā pašā vietā tajā pašā kviešu laukā.]

Kad visa no debesīm krītošā nauda bija aizpūsta no manis pietiekami tālu, vējš pierima, tāpēc varēju atvērt čemodānu, kas izrādījās pagājušonedēļ ar autopastu uz mājām nosūtītais, pa ceļam noklīdušais un valdošo rietumu vēju varā pamestais manas netīrās veļas čemodāns. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka ne viss dzīvē ir tā, kā izskatās.

Nē. Mans deguns ir gaisā un es neesmu noskumis (tikai balansēju uz deviņstāvu nama dzegas). Jums arī nevajadzētu bēdāties. Ja čemodānā būtu sešarpus miljoni ASV dolāru (uz ko es liku visai lielas cerības), diezin vai mēs vēl satiktos šī žurnāla ierakstu ietvaros.

Redz, kā liktens ar mums spēlējas. Kā ar smilšu graudiņiem zelta raktuvēs — uzgāž ūdeni un aizskalo.

Izmantojot iespēju, noslēgšu ierakstu ar vārdiem, kurus vakar, uz darbu iedams, izlasīju uz kāda krietna Zilupes amatvīra kapakmeņa: „Nebīsties naudas. Bīsties naudas īpašnieka.”

Finiša taisnē izejot

Ceru, ka lasītāji ir gana attapīgi, lai saprastu, ka tagad, kad gandrīz viss, uz ko balstīju savus šīs pasaules novērojumus un tātad Zilupes stāstus, ir zudis nebūtībā, Zilupes stāstu turpinājuma vīzija mūsu priekšā vairs nevīd gara. Tie ir divi līdz trīs jaunās dzīves definīciju paskaidrojoši ieraksti un mūžīgs klusums aiz tiem. Paldies Dievam, Discovery droši atgriezās mājās un tagad bez riska tapt pārprastam varu sevi šajā dzīves fāzē salīdzināt ar meteoriem, kas ielido Zemes atmosfērā, aizdegas, iepriecina miljonus un izzūd nebūtībā uz visiem laikiem.

Pagājušovasar augustā pirmoreiz mūžā redzēju meteoru lietu — pusstundas laikā novērojām vairākus desmitus meteoru, bet pašu galveno aizmirsu. Tad taču bija jāievēlas kaut kas! Līdzīgi kā tad, kad pirmoreiz brauc pār tiltu vai kad pieskaras supermodeles jaciņas pogai. Savu kļūdu laboju šopavasar — taisni gatavojos lēkt laukā pa logu un pašā pēdējā brīdī ieraudzīju meteoru un, protams, arī šo to ievēlējos. Ievēlējos, lai mana sapņu meitene kļūst par manu sievu un lai mums ir laba veselība, gaišs prāts, daudz naudas, laba mašīna, divi adoptēti bērni un septiņi miljoni latu algas kontā.

Ir arī tāds nerakstīts noteikums, ka vēlēšanās, kas atklātas, nepiepildās. Lūk, tieši tāpēc arī iepazīstinu jūs ar savu kvēlo vēlēšanos, jo lati drīz jau būs bez vērtības un laime no tiem maza. Nebaidos arī, ka tādējādi nepiepildīsies vēlēšanās pirmā daļa par sapņu meitenes noprecēšanu. Nebaidos tikai tāpēc, ka jau pēc divām dienām Latvijā būs novērojams atkal viens kārtīgs meteoru lietus un tur es varēšu savēlēties visu un cik uziet. Nebaidieties arī jūs.

Iedibinot jaunu tradīciju blogosfērā, aicinu lasītājus, kas redz blogosfērā aizdegamies tikko ienākušu emuāru (kā Zilupes stāstus un Svētdienas sleju), ievēlēties kaut ko un gan jau tas piepildīsies. Un nekad! Nekad, nekad, nekad nevienam neatklājiet savu vēlēšanos. Ja vien nav garantiju, ka tuvāko pāris dienu laikā jums pa ceļam nebūs kāds ražens meteoru lietus, jaunuzcelts tilts vai seksīga modele jaciņā ar pogām.

Eu, ko tādi drūmi ģīmji? Vairāk Maika Oldfīlda mūzikas un būs jau labi. Ir taču vēl divi līdz trīs ieraksti, kurus gaidīt un sagaidīt. Ja pasaules vai autora gals pienāks tuvāko pāris diennakšu laikā, mums nebūs lemts redzēt pat tos. Vai mēs gribam, lai notiek tā? Nē, mēs negribam. Nenokārsim degunu, bet darīsim savu darbu, lai tad tā pasaule vēl griežas vismaz dienu, divas.

Laiks izbeigt baumas

Sagatavots oficiāls redakcijas komentārs par pēdējo stundu laikā visā internetā izskanējušajām baumām, ka tuvākajā laikā noslēdzas Zilupes stāstu epopeja. Diemžēl rūpīgi gatavotais komentārs noklīda redakcijas gaiteņos un varu jums tikai aptuveni izklāstīt, kas tajā bija teikts. Viss tajā teiktais, protams, bija raibām puķēm pušķots, bet cauri spīdēja atziņa, ka dzīve ir nežēlīga un Zilupes stāsti nebeigs uztraukt lasītāju sirdis vēl deviņdesmit gadus. Vismaz.

Un vēl. Lasītāji nebeidz pārmest, ka lielākā daļa uzmanības šajā žurnālā tiek veltīta žurnāla iekšējo peripetiju apskatīšanai. Nav tiesa. Mēs reizēm rakstām arī par griķiem ar pienu un cukuru.

Piešķirta nauda žurnāla attīstībai

Vakar īsi pirms pusnakts Ministru kabineta ārkārtas sēdē papildināts Latvijas republikas 2006. gada budžets sadaļā „Īpaši slepeni”, uz kuru novirzīti līdzekļi septiņpadsmit miljonu latu apmērā no sadaļas „Gleznotājiem, rakstniekiem un dzejniekiem”. Kā zina stāstīt mūsu uzticības persona varas gaiteņos, ilggadējais Ministru kabineta ēkas trešā stāva apkopējs J.J., augšminētās izmaiņas pozitīvi skārušas sadaļas „Īpaši slepeni” apakšsadaļu „ZS”, kuras nosaukumā žurnāla uzmanīgākie lasītāji nekļūdīgi sazīmē kādu sev tuvu un mīļu vārdu savienojumu, proti, šī žurnāla nosaukumu.

Ne visa nauda, kas krīt no debesīm, ir brīnums. Šī nauda, sūri un grūti atmazgāta, tagad pavisam tīra bez ēnām un aizdomām, ir viena cilvēka roku un prāta darbs. Izmantojot izdevību, visu Zilupes stāstu lasītāju vārdā izsakām milzīgu patiecību nevienam citam kā pie partijām nepiederošajam sabiedriskajam darbiniekam, ilggadējam šī žurnāla finansiālajam atbalstītājam, daudzu bijušo narkomānu un topošo sabiedrisko darbinieku etalonam, sētnieku aprindās par pelēko kardinālu sauktajam, jā, Visvaldim Zirgam. Paldies, Visvaldi par visu. Lai tev vienmēr ass prāts, ātras rokas un skaista sieva. Priekā.

Uz dažām stundām citā dimensijā

Rietumu elektrotīkli informē, ka tehnisku iemeslu dēļ no pulksten 9:00 līdz 12:00 pie mums (varbūt arī pie jums) nebūs elektrības. No tā izriet, ka nebūs arī internets, nebūs programmēšanas, nebūs griķu vārīšanas, nebūs tērzēšanas ar kolēģiem, nebūs mobijs skandās, nebūs sauss aiz ledusskapja muguras, bet būs hronometrs mobilajā telefonā, studentu padomes sēde un no rīta laicīgi uzvārītie griķi ar pienu un cukuru. Neceliet lielu trobeli, ja tajā laikā neparādās jauni ieraksti Zilupes stāstos. Viss tiek kontrolēts.

Bez interneta kā bez prāta

Autors jau otro dienu ir bez interneta. Runā, ka internets nebūs vēl vismaz līdz pirmdienai. Tas ir kārtējais duncis manā mugurā, ko tik viegli neizvilkt, par brūces apārstēšanu nemaz nerunājot.

Interneta kafejnīcā, kurā pēdējoreiz biju pagājušā gada augustā, klaviatūras nav tīras. Blakussēdētāju sirdsapziņas ne tik. Grūti domāt, grūti rakstīt, grūti mācīt jūs dzīvot. Labi, ka ir vismaz melnas austiņas, pa kurām kāds kungs Viktors vārdā dzied par muraveiņiku, kukušku un citām svarīgām ģēlām.

Man ir tik daudz jums stāstāms. Varētu pastāstīt par velobraucieniem pa Ventspils apkārtni divas dienas pēc kārtas, par neveiksmīgo mēģinājumu pirmoreiz mūžā noskatīties populāro filmu „Trainspotting” (filmas 25. minūtē, kad trīs pāri vienlaicīgi sāka darīt TO, man uznāca miegs), par uzaicinājumu sacerēt runas kosmonautiem, ko teikt, kad nonāks uz Marsa un par citām interesantām lietām. Tomēr visām lietām parasti ir ne tikai zemūdens daļa, bet arī viens „bet”. Šoreiz „bet” ir tāds, ka šeit man gribas likt punktu un aicināt jūs turpināt pārdomas savā nodabā.

Return To Innocence (izpilda Enigma)

Daudzi mūsu lasītāji pēdējās dienās droši vien ļoti uztraucās, kā iet autoram, kurš pēdējās piecas diennaktis (vairāk nekā 120 stundas) bija bez pastāvīga interneta pieslēguma. Ar lielu prieku ziņoju, ka pirms dažām minūtēm internets brīnumainā kārtā ir atgriezies ne tikai manā sirdī, bet arī manā datorā un dzīve turpina iet savu nežēlīgo gaitu.

Piecās dienās bez interneta uzprogrammēju vairāk nekā divdesmit piecās ar. Visam savs labums. No kartupeļiem, piemēram, var taisīt kartupeļu sacepumu. Bet kam mums kartupeļus, ja mums ir griķi un internets? Dzīve ir dzīvot vērta, jā.

Bibliotēkā

Šodien kāpu pa trepēm uz sesto stāvu un izdomāju, ka Latvijas Universitāte ir iestāde ar vislielāko reģistrēto dienesta romānu skaitu Latvijā (reģistrējusi Baiba K. no Lugažiem 2003. gada pirmajā mācību pusgadā). Ir tāds vispārzināms negatīva rakstura stereotips, ka dienesta romāni uz neko labu neved, bet ir arī daži mazāk zināmi, bet pozitīva rakstura stereotipi, kas ik palaikam liek par sevi iedomāties. Tā, piemēram, ir stereotips, ka romāns ar kursabiedrenes jaunākās māsas labāko draudzeni ir daudzsološs. Ir arī stereotips, ka romāns ar briļļainu programmētāju — iesācēju — ir liela laime, no kuras atteikties vajag tikai tad, ja programmētājs uzstāj. No pozitīviem stereotipiem nevajag izvairīties.

Lai kā tur būtu ar tiem stereotipiem, šī ieraksta virsraksts skaidri un gaiši vēsta, ka vakar pirmo reizi pēc vasaras brīvdienām savas caurspīdīgās durvis vēra mūsu skolas bibliotēka. Kā jau tiku agrāk rakstījis, esmu vārdu krājuma izsīkuma bezdibeņa malā, tāpēc man vajag lasīt kā ēst, bet vienīgās nebilžu grāmatas manā īsajā grāmatu plauktā ir krietni padzeltējušās „Teach Yourself Blogging in 7 years” un „The Ins and Outs of Advanced Blog Commenting”. Bibliotēkā paņēmu viegli lasāmu komercliteratūru. Nesagādā tādu baudu kā komercmūzika vai komerckino, ne arī tādas vēdergraizes kā intelektuāļu kino vai tādas galvassāpes kā alternatīvais mūziks. Kaut kas pa vidu starp labo un slikto, balto un melno, sievieti un vīrieti, Rīgu un Ventspili, pienu un griķiem.

Nevienu jaunu vārdu vēl neesmu iemācījies, bet gan jau ar laiku. Pēdējoreiz daiļliteratūru lasīju vēl jaunībā, kad gāju skolā. Tad izlasīju dažus aizraujošus, nekādas īpašas angļu valodas zināšanas neprasošus Džona Grišema detektīvromānus. No Džona Grišema daiļrades atmiņā spilgti iespiedies vārds, kas figurēja vai katrā viņa romānu nodaļā. Sonofabitch. Šis skanīgais vārds, acīmredzot saliktenis, tika izmantots tādu cilvēku apzīmēšanai, kas brīdi iepriekš izrīkojušies nešpetni. Piemērotākais latviskojums varētu būt „draņķis”.

Lasītājus droši vien interesē, kas interesants notiek romānā, kuru pašlaik lasu. Nesatraucieties, nekā interesanta vēl nav. Esmu četrdesmitajā lapaspusē, kur autors turpina lasītāju iepazīstināt ar mikrofrontēm un notikumiem tajās. Jūtu, ka drīz mikrofrontes pārvērtīsies vienā lielā makrofrontē un tad arī visdrīzāk sāksies tā asā sižetu gaita, kuras dēļ mēs lasām grāmatas un skatāmies filmas. Sievietes pašlaik vēl nav iesaistītas, tātad seksa arī vēl nav bijis. Uz grāmatas aizmugurējā vāka var lasīt tādu nelielu romāna ievadaprakstu, kurā teikts, ka viens no varoņiem vēlāk kopējās lietas labā apvienos spēkus ar kādu skaistu itāļu zinātnieci. Kad kāds runā par skaistām itāļu zinātniecēm, tad parasti sev priekšā iztēlojos glītāko zināmo itāļu meiteni Moniku Belluči, tāpēc par interesanto notikumu gaitu šī romāna ietvaros nemaz nešaubos.

Pieprasiet „Zilupes stāstus” savā pārlūkprogrammā, savā aptiekā, visos Preses apvienības kioskos un tuvākajā benzīntankā. Pieprasiet.

Dziesma par varavīksni

Ja kāds domā, ka baigi bēdājos, ka man vairs nesanāk tik labi rakstīt kā jaunībā, tad ziniet, ka tā nav tiesa. Par to nebēdājos, jo esmu iemācījies būt vecs un nevarīgs. Lai jaunie skrien un raujas. Man nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Lielākie pierādījumi („Dzīve ir nežēlīga” un citi) jau sen aiz muguras, bet priekšā redzu tikai biezu miglu, kurai cauri nemaz neraujos. Vispār redzu tādu augstu akmens sienu, kurā starp akmeņiem saspraustas mīlestības vēstules Zilupes skaistākajām jaunavām, kas viduslaikos šeit iemūrētas dzīvas.

Atsauces uz kailām mūros iemūrētām jaunavām nav bez izskaidrojuma. Visiem kārtīgiem večiem ir pa kādai bērnības traumai — kam bail no rietumu caurvēja, kam no lidojošiem lāčiem. Tad lūk man ir bail no staigāšanas gar mūra sienām, jo tur jau viduslaikos ir samūrētas tās kailās jaunavas, kuras jebkurā brīdī var sadomāt lūgt atbrīvošanu, piedošanu vai ko tādu. Pa Vecrīgu baisi staigāt. Tāpēc no Rīgas pārvācos uz Ventspili. Te vecpilsētā jaunavas neviens nav samūrējis. Te krustām šķērsām ir samūrētas kaijas, bet man no kaijām bail nav. Viņas nerunā manā valodā.

Ko es vispār jums mēģinu pastāstīt. Man jums nekas nav jāpierāda. Pierādījumus prasiet zaļknābjiem. Man prasiet autogrāfus.

Ar straumēm uz beigām

Dažreiz no rītiem gribas definēt dzīves jēgu vai lielo dzīves jautājumu, bet tad tu ieslēdz Mobiju un šie jautājumi pazūd no priekšplāna. Dažreiz gribas glābt pasauli, bet tad tu spogulī ieraugi savas kaulainās rokas un īso prātu un šīs gribas izzūd kā nebijušas. Kas ir tas, kas paliek pāri un tomēr mūs notur pie dzīves taisnās līnijas? Dažreiz liekas, ka tas ir tikai Arhimeda spēks, respektīvi, vajadzība elpot, ēst, dzert, gulēt utt.. Tas ir bēdīgi. Pēc pavisam īsa brīža atbildes meklēšana uz šo jautājumu vairs nebūs aktuāla. Sāksies jauna dziesma. Vai varbūt sagribēsies brokastis.

Mazliet par Renāru

Šodien izlasīju vairāk drukātās daiļliteratūras lapaspušu nekā iepriekšējos trīs gados kopā. Pievēršanās lasīšanai nozīmē novēršanos no galvenajiem vasaras uzdevumiem, kas saistīti ar programmēšanu. Termiņi pagaidīs. Tie, kas cer, ka es kādreiz iekļaušos termiņos, var iet dillēs, pa gaisu un bekot arī. Visdrīzāk, ka pat nenomiršu laicīgi. Jēdziens "termiņš" ir cieši saistīts ar naudu, kas nozīmē, ka tas ir nešķīsts.

Ja visi cilvēki lasītu grāmatas, nebūtu kas lasa manu emuāru, nebūtu ar ko parunāties, ar ko uzspēlēt bumbu, ar ko bučoties un tā. Tāpēc ir forši, ka ne visiem patīk lasīt grāmatas. Ir arī forši, ka ne visiem patīk spēlēt basketbolu, jo tad uz laukuma būtu baigais bardaks — stundām ilgi dalītos komandās, sēdētu rezervē un uz piespēlēm varētu necerēt. Tagad ir tā, ka uz laukuma var tikt gandrīz katrs, kas grib. Daži, protams, paliek malā, bet to es nevaru izskaidrot. (Toties varu izskaidrot daudzas citas lietas.)

Daudzi cilvēki nemaz neaptver, cik forši patiesībā ir. Vai tad nav forši, ka piens nesabojājas nākamajā dienā pēc nopirkšanas? Tagad griķus var vārīt, kad vien ienāk prātā. Gribi šodien — vāri šodien, negribi šodien — vāri aizparīt. Piens nesamaitāsies, vēders pagaidīs. Jo vairāk es domāju par šīm foršajām lietām visapkārt, jo vairāk man nāk miegs.

Reizēm ļoti gribas noskatīties filmu „Atrasts Amerikā”. Tādos brīžos iekožu sev rokā un palecos uz vienas kājas sešas reizes ap savu asi. Un dažreiz gribas būt Gvinetas Paltrovas vīram. Šajos brīžos iedomājos par daudz glītāko, sportiskāko un labāk dejojošo Dženiferu Lopesu. Ko iedomājos brīžos, kad gribas naudu, bet no debesīm tā nekrīt? Protams, iedomājos par kādas bankas aplaupīšanu. Vienkāršu, ģeniālu aplaupīšanu ar tuneļa rakšanu, ar uzticības personu bankas glīto darbinieču vidū, ar skaļām svinībām pēc aplaupīšanas un klusu cietumsoda izciešanu pēc notveršanas.

Vienīgais, kas mani baida banku apzagšanā, ir tas, ka banku apsargi pārāk nopietni pieiet tai lietai. Viņi domā, ka naudas dēļ ir vērts šaut. Viņiem nav taisnība. Naudas dēļ varētu precēties, naudas dēļ varētu šķirties, naudas dēļ varētu pat pateikt, ka Oļegs (vārds mainīts) nav stulbs, bet šaut — nekad. Daži cilvēki naudas dēļ ir gatavi uz visu. Jā, ir tādi, kas ir gatavi atteikties pat no 5% atlaides visiem pirkumiem virs pieciem latiem rūpniecības preču veikalā „Saimniecībā noderēs”.

Viens tāds cilvēks ir Renārs Rībenieks, par kuru rakstīju jau agrāk. Viņš ir dzimis Tulā, bet uzaudzis tepat Balvos. Savas nežēlīgās bērnības dēļ iemantojis patiesu cieņu laikabiedru starpā. Uz viņa viscaur tetovētās muguras spējīgākās Havanas ielasmeitas esot saskaitījušas ne vairāk un ne mazāk kā septiņdesmit astoņas rētas. Pēdējoreiz Kubas galvaspilsētā Renārs bija tālajā 1988. gadā, kad daudzi šo rindu lasītāji (tai skaitā autors) bez īpašas piepūles varēja sūkāt labās kājas īkšķi. Renāra Centrālamerikas biežie apmeklējumi astoņdesmito gadu nogalē vēl šodien ir biezā miglā tīti, bet skaidrs ir viens. Naudas dēļ viņš ir gatavs uz visu. Es saviem studentiem lekcijās saku tā: esiet bandīti, esiet godavīri, pie velna, esiet kaut vai sniegavīri, bet neesiet Renārs Rībenieks. Renārs Rībenieks ir cūka kapitālists.

Tava vieta šaisaulē

Ir dzirdamas ievadskaņas, atveras visu māju durvis un visu vecumu bērni izskrien ielās, lai ieņemtu savas vietas. Puikas aizsien bumbu dzenājot atšņorējušās botas, saliek nošmulētos kreklus biksēs, meitenes pārliecinās, ka zirgaste labi turas gumijā, aizpogā jaciņu augšējās podziņas, ievadskaņas nomaina ievadpavadījums, izskan dīdžeja pēdējais aicinājums ieņemt vietas. Var dzirdēt, kā aizsitas pēdējās deviņstāveņu durvis. Kuru katru brīdi sāksies bīts un apturēt to nevarēs vairs neviens. Mazās meitenes vecuma grupā no sešiem līdz desmit gadiem sāk ritmiski kratīt zodu uz priekšu un atpakaļ. Šī paša vecuma puikas atbild ar labās kājas piesišanu ...

Tas ir sākums vīzijai, par kuru pēdējās dienās ļoti daudz domāju. Lasītājiem vajadzētu pievērst uzmanību dīdžeja skandētajam aicinājumam katram ieņemt savas vietas. Te mēs varam vilkt paralēles ar īsto dzīvi, kur arī pirms sākam kaut ko grandiozu ir jāieņem savas vietas. Jānis ieņem vietu pie mikrofona, Jāzeps pie bungām un Jēkabs pie ieejas sektorā J.

Šodien pametu Ventspili, bet atgriezīšos jau nākamās nedēļas priekšvakarā, jo šeit ir mana vieta. Kamēr būšu prom, lasītājiem vajadzētu padomāt, kur ir viņu vieta. Nekādu konkrētu definīciju vietai, ko varētu saukt par savējo, nav. Ir tikai gaišo prātu apraksts sajūtai, kuru izbaudot, katrs varēs būt pārliecināts, ka konkrētajā brīdī atrodas savā vietā. Sajūtas apraksts oriģinālvalodā (dāņu valodā) aizņem aptuveni septiņus tūkstošus lapaspušu, bet kopsavilkums septiņpadsmit vārdos latviešu valodā būtu tāds, ka, atrodoties savā vietā, jūs sajutīsieties kā LEGO klucītis, kas atradis saskaņu ar klucīšiem sev blakus, apakšā un augšā. Ja jums tā kaut kad ir bijis, atgriezieties tur nekavējoties. Pavisam drīz jau sāksies bīts.

Ieklausies komentētāja sirdī

Katru dienu vairāki tūkstoši latviešu ver vaļā savu tīmekļa pārlūkprogrammu, dodas uz kādu no lielajiem ziņu portāliem vai kādu no mazajiem kaimiņmājas čaļu emuāriem, ieraksta kādu pārcilvēcisku komentāru un apmierināti nopūšas. Labs darbiņš, kas padarīts — stulbs komentārs, kas neuzrakstīts.

No visiem komentāriem visvērtīgākie ir tie, kuros var lasīt, ka katram cilvēkam ir tiesības uz viedokli un šīs tiesības viņam nevarot atņemt neviens. Gana vērtīgi ir arī komentāri, ka demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības izteikt savu viedokli. Un vēl man patīk komentāri, kuros katoļiem pārmet Krusta karus.

Kad lasām šādus un līdzīgus dziļu daudznozaru problēmu krustpunkta izpratni demonstrējošus komentārus, jūtam, ka aiz tiem nestāv vis divdesmit sešus gadus veci dīkdieņi ar sākumskolas sarkano diplomu kabatā (kā komentāriem, kuros lasām, ka visi politiķi ir krāpnieki), bet gan labākajās Eiropas augstskolās stažējušies vēsturnieki, politologi un sociologi. Lai arī šajos komentāros gandrīz vienmēr tiek pateikts viens un tas pats, tiem piemīt kaut kas tāds, kas tos liek lasīt atkal un atkal. Šķiet, autori tiem piešķīluši tādu unikālu idiotisma dzirkstelīti, kas izceļ tos uz pelēko komentāru fona un rada kutinošu kņudu pavēderē, kas liek skaļi rēkt kā slimiem zirgiem ikreiz, kad tos lasām.

Pasaules īpašo iedzīvotāju saraksti

Kā zināms, visi pasaules iedzīvotāji ir reģistrēti lielajā iedzīvotāju sarakstā. Nokļūšana šajā sarakstā nav nekas īpašs — tur kopā reģistrēti vairāki miljardi cilvēku. Bet ir arī mazāki saraksti, kuros reģistrē tikai īpašus cilvēkus un iekļūšana tajos ir reizē privilēģija un krusts, kas jānes.

Par to, kurā sarakstā esat, var spriest pēc e-pastiem, kas pienāk uz jūsu elektronisko pastkastīti. Ja pienāk vēstules ar aicinājumiem palīdzēt Āfrikas ģenerālim, kas nonācis finansiālās grūtībās, tad ziniet, ka esat iekļauts potenciālo miljonāru sarakstā. Ne mazāk prestiža skaitās iekļūšana pasaules dendiju sarakstā, kurā iekļautajiem regulāri pienāk vēstules ar aicinājumiem izbaudīt jaunāko pornogrāfiskā rakstura preču klāstu.

Ne visos sabiedrības slāņos šie saraksti tiek uztverti ar tādu sajūsmu kā manējā, un pēdējos gados vairākas nevalstiskās un valstiskās institūcijas reģionālā un starptautiskā līmenī godīgiem un negodīgiem līdzekļiem izvērš plaša mēroga akcijas šo īpašo iedzīvotāju sarakstu izskaušanai. Šo akciju rezultātā esmu izkritis gan no pasaules miljonāru, gan dendiju saraksta. Paldies Dievam, joprojām esmu palicis pasaules impotentu sarakstā un katru dienu saņemu vairākus piedāvājumus iegādāties Viagru un Cialis.

Trīs patiesības

Lai jums neliktos, ka kaut kas ir ne tā, tad paskaidrošu, ka tas skaitītājs, kas šīs lapas apakšpusē rāda konkrētās dienas Zilupes stāstu lasītāju skaitu, rāda nevis apmeklētāju vienus, kā parastajās vietnēs, bet gan apmeklētāju tūkstošus. Šeit, līdzīgi kā savulaik monetāristi Polijā, Krievijā un Itālijā, mēs atmetām pēdējās trīs nulles.

Ir tāds izteiciens „Bet ne par to ir šis stāsts”. Daudziem lasītājiem tas varētu būt pārsteigums, bet tāda nu ir patiesība, proti, šis izteiciens radies tieši Zilupes stāstu dēļ. Pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem vienam no saviem ikdienišķajiem stāstiem uzrakstīju tādu nelielu lirisku atkāpi un, kad nolēmu ķerties vērsim pie ragiem, tas ir, sākt stāstīt par lietu, uzrakstīju šo vēlāk daudzu ūdenslējēju iecienīto ievadfrāzi „Bet ne par to ir šis stāsts”. Jā, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, daudzi šodienas latviešu valodas izteicieni radušies tieši šajā slejā.

Ne mazāk populārs par augšminēto izteicienu ir kāds ar piecdesmit gadu vēsturi. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados mūsu redakcijas komplekss Pārdaugavā sastāvēja no trim barakām. Pirmajā barakā bija mans kabinets, otrajā — lasītāju vēstuļu nodaļa, bet trešajā — dienesta ēstuve. Uzreiz aiz trešās barakas atradās necila paskata taras punkts ar zīmīgu nosaukumu „Pudeles, burkas un meitenes”. Tā nu sagadījās, ka taras punkta klienti parasti bija kunga prātā un par taras punktu viņi visbiežāk noturēja neko citu kā mana kabineta baraku. Ikreiz, kad pa atvērto logu dzirdēju tuvojamies pudeļu un burciņu žvadzoņas pavadītu vecozēnu, izliecos ārā pa logu un bļāvu „Ej trīs mājas tālāk, vecozēn”. Līdz šodienai teiciens pazaudējis pēdējo vārdu, bet savu būtību nav zaudējis ne par mata tiesu.

Sausi skaitļi par vakardienas koncertu

Kamēr „Svētdienas sleja” plūc laurus starptautiskajā emuāru arēnā, viņu ciešākie sadarbības partneri „Zilupes stāsti” nebeidz graut konkurentu pašapziņu reģionālajā mērogā. Tā vakardien Madonas kultūras namā rīkotajā pēdējā ieraksta prezentācijas noslēguma koncertā, kur starp Latgales un Vidzemes spožāko skatuves mākslinieku vārdiem pasākuma programmā varēja lasīt arī tādu respektablu mūziķu apvienību nosaukumus kā īru U2, latviešu AK69 un baltkrievu Би-2, klātienē noraudzījās septiņdesmit astoņi tūkstoši lasītāju no visiem Latvijas nostūriem. Tik vērienīgs koncerts Latvijā pēdējos gados nav bijis un nebūs arī, jo ZS prezentāciju komanda iecerējusi paņemt sešu gadu pauzi, kuras laikā smelsies iedvesmu jaunas koncertrprogrammas iestudēšanai.

Cietais rieksts debesīs

Latvijas gaisa satiksmes (LGS) pirmdienas dispečeru maiņa man sarūpējusi kārtējo cieto riekstu — šorīt uz gaiši zilā debesu fona meitenes savilkušas lidmašīnu pēdas izteiksmīgā krustā. Tagad visas droši vien lasa Zilupes stāstus un ļauni smīn. He-he, ko nez' Jāzeps padomās, viņas nodomāja un lika Finnair aviolainerim izmest nelielu līkumu šķērsām pāri Kurzemei.

Attiecības ar LGS meitenēm vienmēr ir bijušas atkarīgas no laika apstākļiem. Ja zilo debesjumu klāj mākoņi vai tumša nakts, vai stiprs vējš, sarakste nevar notikt. Bet manai ģeogrāfiskajai atrašanās vietai nozīmes nav. To meitenes man spilgti pierādīja, kad devos savā trešajā polārajā ekspedīcijā uz Dienvidpolu. Tas bija agrs 2002. gada vasaras rīts un bija izlādējušās mobilā telefona baterijas, bija beigušies dzīvesprieka krājumi un arī līdzpaņemtās desmaizes. Brīdī, kad šķita, ka teju teju darīšu sev galu, pēkšņi kaut kur sev aiz muguras augstu debesīs izdzirdēju patīkamo, ne ar kādu citu skaņu nesajaucamo, airBaltic zili baltā „Fokker 50” propelleru spēli ar gaisa pretestību. Jā, meitenes bija parūpējušās par īstu pārsteigumu ne tikai man, bet arī Rīga-Londona reisa pasažieriem. Ar nosēšanos degvielas uzpildīšanai Telavivā un Keiptaunā šī reisa pasažieriem bija vienreizējs ceļojums no Nīlas deltas līdz pašai tās augštecei, skats no augšas uz augstāko kalnu pasaulē Kilimandžāro, uz gleznaino Viktorijas ezeru un visbeidzot uz Antarktīdu, kā arī viss tas pats atpakaļvirzienā. Runas par šo brīnumaino reisu vēl šodien nebeidz atskanēt pasaules noslogotāko lidostu termināļos. Pasažieri neatmet cerības patrāpīties kādā tikpat brīnumainā reisā, bet nē. Pašlaik cerības ir veltas, jo Jāzeps mīt Ventspilī un visas gaisa spēles ar mani notiek nekur citur kā virs šīs gleznainās pilsētas ar nākotni, kur piedzimst nafta, basketbols un cerība.

Īpašs mūsu redakcijas darbinieku sveiciens LGS pirmdienas maiņas dispečerei Ludmilai K. un viņas topošajam vīram Valdim C.!

Labas ziņas no rajoniem

Zilupes stāstu redakciju nebeidz iepriecināt arvien jaunas ziņas, ka latviešu emuāru galaktikā nodziest viena zvaigzne pēc otras. Konkurence, protams, lieta svēta, bet jo mazāka, jo svētāka — nenoliegsim arī to. Turklāt vai tad to vispār var nosaukt par konkurenci? Mēs to sauktu par duopoliju: ir divi izteikti tirgus līderi (Svētdienas sleja un Zilupes stāsti) un ir sekotāji (visu uzskaitīšanai tintes nepietiks).

Runā, ka, lai aizklapētu savu emuāru, jaunajam un fatāli neveiksmīgajam emuāristam jābūt apveltītam ar deviņvīru spēku, astoņsievu daili un septiņkaķu viltību. Latviešu folklorā kanonizētie septiņjūdžu zābaki šeit nekādu lielo lomu nespēlē, ietekmīgas paziņas čekā — ne tik. Zilupes stāsti novēl visiem, kam vēl emuārs nav aizklapēts, bruņoties ar pacietību un sākt virzīties uz šo gandrīz nesasniedzamo mērķi. Lai mērķis neliktos tik tāls un bāls, Zilupes stāsti jūsu ceļa jūtis stiprinās ar sekojošu dzejolīti, kuru no sava brīvā laika brīvajā laikā sacerējis Fricis Brīvzemnieks no Imantas un sirds:

Rudens sirdī spēji duras
Krāsnī maldugunis kuras.
Rudens pienāk, 'gunis dziest
Arī emuāram gals jau briest.

Miljoniem, miljardiem krīt

Pasaulē ir tik daudz cilvēku, ka es neticu, ka tie visi ir cilvēki. Ir tik daudz kam jānotic, ka es vairs nezinu, kam ticu, bet ko jau zinu. Neticu tiem, kas netic nekam.

Dažreiz apnīk smieties par sevi. Un tad gribas klapēt bodīti ciet ... tās vietā atvērt lielveikalu.

Vēl mazliet par kosmosu

Diena jau gandrīz pusē, bet mēnestiņš čigāniņš nebeidz gozēties pa zilo debesjumu. Saku vecim, lai vācas prom — dod saulei vietu uz skatuves, bet viņš attrauc, ka nē. Viņš īstenībā saka tā: „Tu, mazgadīgā mēslvabole, nemāci man dzīvot”. Kad no viņa mutes dzirdi tādus vārdus, elpa aizraujas ne pa jokam. Vienkārši mēģināju ar nelielu humoru uzsākt sarunu, bet šis visu pa nopietno. Idiots tu esi, mēnestiņ. Tu esi pilnīgs idiots. Neviens vairs pie tevis nebrauks. NASA nebrauks, Eiropa nebrauks, krievi nebrauks. Jā, uz ķīniešiem arī vari necerēt. Taikonautiem mērķi augstāki par tevi. Man arī. Es mērķēju uz zvaigznēm. Tas joks, protams, bet nu tu saproti kā gribi, jo tev jau jokus nesaprast.

Kas ir patiesība

Par patiesību, par kuru runā, ka tā ir tur ārā, mūsu laikā cilvēks diezin vai tiks skaidrībā. Mūsu dzīves patiesība ir kaut kur iekšā. Paskatieties uz to lielo patiesību no ārienes — mēs ar jums esam taisīti no vieniem māliem. No mums taisīs nākamos tādus kā mēs. Vai tā ir patiesība, kas nomierina? Nē. Vai tiešām patiesība ir visu mūžu meklēt patiesību? Atbilde īstenībā ir „jā”.

Tālāk paskaidrojums, kāpēc. Vai jums negribētos jau astoņpadsmit gadu vecumā zināt visu absolūto patiesību? Pieņemsim, ka gribētos. Bet vai spējat iedomāties TĀDU absolūto patiesību, kas zināma jums (un visiem pārējiem) jau astoņpadsmit gadu vecumā atstātu iespējas domāt, iespējas gribēt dzīvot, iespējas negribēt dzīvot, iespējas būt visās šī vārda nozīmēs. Ja netverat šo iespēju neiespējamību absolūtās patiesības gadījumā, tad iedomājieties, kā savā starpā neatšķirsies simts cilvēku atbildes uz kādu jautājumu, ja visi simts zinās vienīgo pareizo atbildi un zinās, ka vienīgais pareizais (patiesais) veids, kā atbildēt šo jautājumu, ir atbildēt pareizi.

Šādas akmenī iekaltas hipotētiskas patiesības eksistence nav iespējama. Personiskā pieredze liecina, ka haoss neeksistē. Nezinu haosa definīciju, bet, ja neeksistē tas, ko es saucu par haosu, tad eksistē tā lielā patiesība. Kā iepriekš izdomāju, akmenī iekaltā patiesība nav iespējama. Acīmredzot, absolūtā patiesība sevī ietver patiesības mainīguma iespējas, bet tā vairs nav tā vienīgā patiesība, kuru miera labad nemierīgais cilvēka prāts meklē. Patiesība ir meklēt patiesību.

Alla, es tevi nemīlu

Lieliem joņiem nāk ne tikai rudens, bet arī ziema, pavasaris, nākamā vasara un arī pasaules gals. Paldies Dievam, Holivuda turpina uzņemt filmas, kas ļauj garīgi izdzīvot sešarpus miljardu stulbu robotu sabiedrībā. Paldies Dievam, apgalvojums „jūs visi esat idioti” ir par veseliem 2% nepatiess. Paldies Dievam, idiotisms daudziem netraucē nevainojami tikt galā ar saviem pienākumiem. Alla, piemēram, tīri labi dzied. Man vismīļākā ir dziesma par miljons rozēm. To tad arī tagad klausos un ar kāju piesitu ritmu, bet ar pirkstiem uz klaviatūras — domu.

Un vēl. „Zilupe entertainment group” pirms dažām stundām preses konferencē paziņoja par pirmo darbvirsmu tapešu izdošanu 2005. gadā. Jau no šodienas jaunās tapetes brīvi lejupielādējamas no ZEG vēsturisko darbvirsmas tapešu galerijas. Atsvaidziniet savu skatu uz nežēlīgo dzīvi ar jaunu ekrāna tapeti jau šodien!

Coca-Cola: plusi un mīnusi

Viena no mana mūža lielajām kaislībām ir atspirdzinošais dzēriens Coca-Cola. Es nelietoju alkoholu, nepīpēju un netusējos, bet dzeru Coca-Cola. Coca-Cola ir dzēriens, kas reizē iedvesmo un nogalina, vienvārdsakot, kaut kas nealkoholisks ar alkoholisku dabu. Dzērienam Coca-Cola ir daži plusi:

+ + +

Un ir arī daži mīnusi:

- - - - -

Mīnusu ir acīmredzami vairāk, bet tas nav noteicošais. Coca-Cola ir kaut kas vairāk nekā cukurs, oglekļa dioksīds, skābuma regulētājs, krāsviela un parastie aromatizatori. Coca-Cola — tas ir kofeīns, tas ir daudz draugu, tas ir negulētas naktis, gaišas domas, brūni zobi un skaļas atraugas. Coca-Cola nav jums nekāds alus, kur vajag izvēlēties kāda ražotāja suslu dzert. Te ir tikai viens ražotājs un tikai viens veids. Nav nekāds gaišais, nav tumšais, nav izlejamais, nav ielejamais. Te ir Coca-Cola un viss. Simts mililitru Coca-Cola enerģētiskā vērtība ir četrdesmit divas kilokalorijas. Jā, dāmas un kungi, tieši četrdesmit divas kilokalorijas. „Četrdesmit divi” ir atbilde uz lielo jautājumu, tas ir mans otrais mīļākais skaitlis un tas ir kilokaloriju skaits simts mililitros ellīgi brūnajā dzirā. Trīs sakritības, kas liecina, ka Coca-Cola sabeigs manas nieres, kas savukārt piebeigs manu dzīvi. Iedzerot pāris malkus Coca-Cola, katram muļķim top skaidrs, ka dzērienu brūvējis pats nelabais.

Jūs, lasītājs ar zilo cepuri piektajā rindā! Atkārtojiet savu jautājumu skaļāk! Ko es domāju par XTC, burn, RedBull un visiem tiem pārējiem? Bērnu spēles. Tās ir bērnu spēles, cienījamie lasītāji. Arī es jaunībā aizrāvos ar XTC, bet tas nebija nopietni. XTC patiesībā ir priekš kaķiem. Un ne jau pārnestā nozīmē: pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē XTC tika izgudrots kādā slepenā Austrijas kalnu laboratorijā ar mērķi veicināt pilsētas izlutināto runču interesi par pelēm un žurkām, kuru uzvaras gājieni pa Austrijas virtuvēm vēl šodien atbalsojas Alpu nogāzēs. Diemžēl šādiem mērķiem dzēriens izrādījās nederīgs un tika novirzīts cilvēku pārtikas dzērienu nišā, kur jau kopš deviņpadsmitā gadsimta pēdējās dekādes valda neviens cits kā melnā velna dzira Coca-Cola. Coca-Cola hegemonijai galu neredz pat vislielākie skeptiķi. Skaidrs, ka XTC centieni iekarot Coca-Cola cienītāju kuņģus cieta fiasko un šodien XTC un visus pārējos ziepjūdeņus iesācējiem var nopirkt tikai necilākajos pagrīdes veikalos.

Turpinājums sekos.

Madonna jau ir precēta

Madonna savā dziesmā „Nobody's Perfect” no albuma „Music” skaidri un gaiši pasaka, ka neviens nav pilnīgs. Simtiem miljonu laikabiedru tēlo, ka nedzird vai netver šo vēstījumu. Bet tā nav cilvēces lielākā problēma. Lielākā problēma ir atrast man piemērotu sievu.

Jauno e-filozofu gada pasākums nr. 1

No 29. līdz 30. augustam Bārbelē (Bauskas rajons) tiek rīkota gadskārtējā e-filozofu konference "Nežēlīgā dzīve vakar, šodien un rīt", kur šogad ar aizraujošiem referātiem par elektronisko sabiedrību uzstāsies pazīstamās lektores Anna Andersone un Baiba Bante, kas plašākai sabiedrībai vairāk zināmas ar zīmīgo segvārdu "Valmieras lapsas". Diemžēl, sakarā ar aizņemtību darbā, kas saistīta ar negaidīto lasītāju vēstuļu plūdu atsākšanos, ZS redakcija šo konferenci ar savu klātbūtni nevarēs pagodināt, bet domās mēs visi būsim Bārbelē, tāpēc, ja kāds šaubās, vai ir vērts braukt, ziniet, ka šaubīties nav ko.

Konferences ietvaros notiks seminārs "Kā es vakar emuāru aizklapēju", kur savā bēdīgajā pieredzē dalīsies lētticīgie zaļknābji, kas neveiksmīgi mēģinājuši iespraukties emuāru tirgū, kur, acis nemirkšķinot, valda ZS un SS.

Tajā pašā laikā konferences ģenerālsponsors, laikraksts "Vakara ziņas", rīkos divu dienu intensīvos kursus "Zilonis no mušas: mīti un fakti par VZ", kura ietvaros apmācīs jaunos interneta žurnālistus sensāciju un patiesības pilnu burtu virkņu ģenerēšanā.

Kā zināja stāstīt konferences namatēvs Centis Cūķis, konferences dalībniekus gaida daudz jo daudz pārsteigumu un atklājumu. Atšķirībā no pagājušā gada, šogad dalībnieku automašīnām paredzēta autostāvvieta uz asfaltēta seguma un ar video novērošanu. Tāpat daudzi uzlabojumi ieplānoti dalībnieku nometnē, kur visiem interesentiem būs pieejams pastāvīgais draugiem.lv pieslēgums, siltais ūdens un sausas zeķes. C. Cūķis arī lūdza visiem ZS lasītājiem aizlikt labu vārdu katram pie sava Dieva, lai pasākuma brīvdabas programmu neizjauktu draņķa lietus vai velna krusa. Uz satikšanos Bārbelē!

Ko gaida lasītāji?

Par dažām lietām jau to pirmajos pastāvēšanas mirkļos var skaidri pateikt, ka tās ir ģeniālas. Viena no šādām lietām ir šis Zilupes stāsts, par kuru jau tā pirmajā pastāvēšanas sekundē es teicu tā: „kaut tavu māti, tas ir labais”. Tāpēc, dārgie lasītāji, neesiet, maitas, slinki un izlasiet šo stāstu līdz galam ne tā kā iepriekšējos astoņdesmit, kuru neizlasīšana skaidri sazīmējama jūsu izbrīnītajās acīs ikreiz, kad tekstā parādās kāds lietvārds vai darbības vārds.

Zilupes stāstos jau no laika gala tiek ieturēta stabila satura attīstības līnija, kuras pamatā ir notikumu attīstība ZS redakcijā, pasaulē un lasītāju sirdīs, uzsvaru liekot tieši uz pirmo fronti. Lai pilnvērtīgi saprastu ZS vēstījumu, nepietiek ar apjomīga vārdu krājuma uzturēšanu, ne arī ar savu personisko sirdslietu pārzināšanu. Pats galvenais ir pārzināt ZS standarta satura elementus jeb ZS SSE. Visus SSE šeit uzskaitīt nebūtu ne iespējams, ne godīgi (pret Alfrēdu, kas tos izstrādāja un iestrādāja iepriekšējos stāstos), bet kā būtiskākie minami Zilupe, griķi ar pienu un cukuru, redakcija, balsis, mirāžas, botas, emuārizācija, draugiem.lv un, protams, nežēlīgā dzīve. Ja jūs nepārzināt svarīgāko satura elementu ZS/SS interpretāciju, jēga no ZS lasīšanas ir tikpat liela kā no draugiem.lv lietošanas, tas ir, nekāda. Kas jūs, slaisti, nevarat ziedot divas sava mūža nedēļas, lai iebrauktu kas ir kas iekš ZS? Velns parāvis, dārgie lasītāji, jūs esat izlaisti kā zilās matu lentas caur Iļģuciema sieviešu cietuma logu restēm.

Bet neba, lai jūs par slaistiem sauktu, tika rakstīts šis ieraksts. Šis ieraksts tika rakstīts, lai jūs sauktu par muļķiem. "Par ko gan citu!?", šeit piemetinātu nelaiķis Dainis Džonsons, ja vien viņam būtu tāda iespēja. Lieta tāda, ka esmu iepazinies ar aptuveni diviem tūkstošiem lasītāju vēstuļu un netieku skaidrs, kas ir tas, kas jūs apsēdis, ka jūs esat tādi muļķi. Vai tiešām mūsu vidusskolās vairs nemāca latviešu valodu, gramatiku un matemātiku? Vai tiešām ģimenēs vairs nemāca uzvesties? Augstu debesīs paceļas vēl skaļāki jautājumi: Vai tiešām mūsu vidusskolās vairs nemāca fizisko audzināšanu un amatu mācību?

Pavisam godīgi runājot, man rokas nolaižas, lasot šīs plānā galdiņa urbēju vārsmas, kuras mēle neceļas par vēstulēm saukt. Citēšu Ēvaldu Ēveli no Ērgļiem, kas savā vēstulē raksta tā:

Dārgie Zilupes stāsti!

Te jums raksta Ēvalds Ēvele no Ērgļiem. Esmu uzcītīgs ZS lasītājs un lasu ZS jau no pirmās to pastāvēšanas dienas. Jūs visu laiku runājat par dzīvi, bet es nekur nerodu atbildi uz jautājumu, kas man neliek mieru kopš pirmās dienas šajā pasaulē, proti, kāda ir dzīves jēga? Lūdzu, lūdzu, atbildat.

Ar cieņu,
Ēvalds Ēvele no Ērgļiem.

P.S. Varat arī publicēt manu vēstuli.

Kad lasu šādas vēstules, šermuļi skrien pār trešdien Ventspils akvaparkā nobrāztajiem mugurkaula skriemeļiem. Pirmais, kas krīt acīs, ir komats aiz "Ar cieņu". Katram muļķim skaidrs, ka pēc "Ar cieņu" latviešu valodā komatu neliek. Un neliek tur arī semikolu (kā savā vēstulē ielika latviešu izcelsmes ZS lasītāja ASV — Felisitī Ford no Fīniksas), domu zīmi vai, pasarg Dievs, smaidiņu, ko tur ielika Līga no Cēsīm. Otrais, kas krīt acīs un nekrīt makā, ir "atbildat" pavēles formā tur, kur vajadzēja būt "atbildiet". Trešais, kas krīt acīs, protams, ir vēstules autora vārds, uzvārds un dzīvesvieta. Trīs garie "Ē": Ēvalds Ēvele no Ērgļiem. Risinājums, līdz kuram, protams, stulbais lasītājs pats nevarēja aizdomāties, šai problēmai ir pavisam triviāls, proti, ir jāpārvācas uz Īriju vai Angliju. Tad būs divi garie "Ē" un viens garais "Ā": Ēvalds Ēvele no ārzemēm.

Visbeidzot, kad ir izanalizēta vēstules sintaktiskā un ģeogrāfiskā leģitimitāte, varam ķerties pie satura, kurš mūs pārsteidz nesagatavotus. Ēvalds vēstules pirmajā teikumā raksta, ka lasa ZS, citēju, "jau no pirmās to pastāvēšanas dienas". Tas viss izklausās skaisti un jauki, bet jau nākamajā teikumā tas pats Ēvalds raksta, ka neredz atbildi uz galveno šajā emuārā apskatīto jautājumu! Tas ir spļāviens ģīmī ne tikai ZS redakcijai, bet arī visiem pārējiem ZS lasītājiem un arī citu emuāru lasītājiem. Tas ir globāls spļāviens visos ģīmjos. Cilvēk, ar kuru vietu tu lasi šo emuāru? Ar kāpostgalvu, atvainojos par prastajiem vārdiem, vai galvu? Man liekas, ka ne ar vienu, ne ar otru. Ar pakaļu visdrīzāk.

Gaida Gaile, vienīgā mūsu redakcijas darbiniece ar draugiem.lv pieejas tiesībām, vakar speciāli aplūkoja Ēvalda draugiem.lv profilu un, kā izrādās, apsēdusies pirms tam nebija bez vajadzības. Piemēram, Hilda Heidelberga, kas piegāja pie Gaidas datora no mugurpuses, redakciju atstāja uz nestuvēm ar kājām pa priekšu.

Visbeidzot. Atgriešanās šī ieraksta pirmsākumos. Ko gaida lasītāji? Jautājums, kas paliek atklāts. Es gaidu Boniju Taileri. Uz tādu nelielu koncertu manā kopmītņu istabiņā. Dziesmu "Lost in France" saukšu uz bis. Nē, jūs nesmejieties. Jūs labāk padomājiet, ko paši gaidāt. Varu saderēt, ka pastnieku ar "Vakara ziņām". Jūs esat muļķi, bet arī tas nav slikti, jo citādi man nebūtu ar ko sarunāties. Vai kaut kā tā. Dzīve .. viņa ir tāda, nu tāda. Paši ziniet kāda. Nekāda, jedritvaikociņ.

Jaunie latviešu līderi

Esmu novērojis, ka pusmūža jaunieši manā vecumā pašpārliecinātības vairošanai lieto matu želeju un matus izspicē taisni uz priekšu kā saldie cukurpuikas no vokālā ansambļa "Prego". Bet ar to viņiem nav gana, jo pašpārliecinātības, tāpat kā naudas, nekad nevar būt par daudz. Viņi iet arī uz trenažieru zāli. Kad tur nostaigājuši kādu mēnesi, pašpārliecinātība ir izaugusi tik liela, ka sāk jau valkāt krekliņus bez piedurknēm. Ja vien uz vēdera izdotos nodzīt bēdīgi slaveno M+S riepu, droši vien staigātu sieviešu vieglatlētikā izmantotajos topiņos, kas uzskatāmi atsedz nabu un presīti. Un vēl viņi brauc uz jauno līderu forumiem, konferencēm un semināriem. Smeļas jaunas atziņas, dibina jaunus kontaktus un dzer vecu alkoholu. No jauno līderu pasākumiem viņi atgriežas kā pavisam jauni cilvēki. Tādi stalti, visu varoši, visu zinoši un ļoti seksīgi. Vienīgais, tās jaunās spējas kaut kur dziļi dvēseles tumšākajos kambaros ierakuši.

Kopš dzīvoju kopmītņu istabā, kas aprīkota ar spoguli, mana pašpārliecinātība aug nevis pa mēnešiem, bet pa stundām.

Daini, tavas kurpes deg

Jā, nenoliegšu. Iepriekšējais ieraksts bija ļoti emocionāls, politnekorekts un visādi citādi draņķīgs, bet, mīļie lasītāji, lūdzu saprotiet arī mani. Tuvojas pirmais septembris, kas ir ne tikai diena, kad skolas durvis vērs jaunās, glītās un mācīties kārās pirmkursnieces, bet arī otrkursnieču (tātad mūsu meiteņu) sirdis iekarot nobriedušie pirmkursnieki, uz kuru fona tādi briļļaini programmētāji, kā es, vispār nav saskatāmi. Un tas bija vēl tikai rīts, kad es nezināju tik daudz, cik zinu tagad.

Ja pirms pāris nedēļām biju kvēls augstskolas skriešanas čempionāta idejas atbalstītājs, jo uzskatīju, ka tur varētu tīri labi pazīmēties, tad šodien, kad uzzināju, ka starp pirmkursniekiem ir arī pasaules U-23 vieglatlētikas čempionāta trešās vietas ieguvējs desmitcīņā, man sagribējās drīzāk sarīkot ātrslidošanas čempionātu. Jā, sagribējās gan. Līdz brīdim, kad uzzināju, ka starp pirmkursniekiem ir uz šo brīdi ātrākais slidotājs Latvijā.

Vienvārdsakot, pamats zem manām līkajām kājām grūst un dzīve sāk zaudēt savu rozīgo nokrāsu, kļūdama draudīgi melna. Visa mana nožēlojamā dzīve paiet tās mistiskās disciplīnas meklējumos, kur varētu būt labākais. Bet nekas. Netaisos ne plinti krūmos mest, ne arī zaudēt kaut pilīti pašapziņas. Augšminētos zaudējumus kompensēšu ar izcilību ūdensliešanā. Līdz pirmajam septembrim vēl piecas dienas un naktis un gan jau kādu izdevīgu disciplīnu izgudrošu.

Mūžības tēmu aizskarot

Laikraksts Diena, kas šovasar drukātajā versijā kļuvis neglīts kā darvas mucā izpeldējies pīlēns, ziņo, ka čaklie aizrobežu zinātnieki nebeidz timerēties ar gēniem un peļu tēviņiem. Šoreiz timerēšanās nav bijusi bez rezultātiem, ir atrasts veids, kā pagarināt peļu tēviņu mūžu no diviem līdz trīs gadiem. Tas viss, protams, ir skaisti un jauki, bet man no tā ne silts, ne auksts, jo līdz mūžībai tur vēl tālu un es arī neesmu nekāds peļu tēviņš, uz kuru iedarbojas kura katra samazga. Esmu peļu mātīte.

Jaunības eliksīrs neizklausās reāls. Sanāk, ka tas ir padzēriens, kas liek jūsu ķermenim kļūt tik gudram, ka tas var izrēķināt triljoniem gājienu uz priekšu, lai uzturētu visas skrūvītes, uzgrieznīšus un citas padarīšanas ideālā kārtībā. Ja šis eliksīrs vispār eksistē, tad esmu vairāk nekā pārliecināts, ka tas ir zilā krāsā. To vienu gudro mašīnu jau reiz ne velti sauca par "deep blue".

Ja tu dzīvo mūžīgi, tad pēc tevis neviens nesaka "Viņš nodzīvoja skaistu dzīvi". Katram pēc saviem ieskatiem ir jāizdara izvēle, vai dzīvot mūžīgi un samierināties, ka neviens uz tavu dzīvi neatskatīsies, vai dzīvot vienreiz un samierināties, ka neviens uz tavu dzīvi neatskatīsies. Vēl jau ir arī izvēle, vai dzīvot mūžīgi un redzēt, kā skaistākās meitenes kļūst par neglītām raganām, vai dzīvot vienreiz un redzēt kā skaistākās meitenes kļūst par tavu paziņu sievām. Es savu izvēli atlikšu uz pašu pēdējo brīdi.

Melnā Betija jeb Black Betty

Pareizi sapratu? Kā Svētdienas sleja uz pāris dienām atslēgta no interneta, viss mehānisms apstājies? Lasītāji, kā ir ar jums? Jums visi ir mājās? Kur visi palikuši? Gāž lietus, ir īstais tīmekļa laiks un jūs vazājaties apkārt un elpojat tā saucamo svaigo gaisu? Bet kas emuārus rakstīs, kas lasīs, kas komentēs un kas dzīves jēgu skaidros? Kas man vienīgajam tagad jātaisa valsts mēroga ieraksts par lietu? Labrīt! Līst lietus un jūs sēžat rociņas klēpī salikuši? Ak nē, jūs vazājaties apkārt rociņas kabatās salikuši. Velns parāvis, es to izdarīšu.

Tātad par lietu. Tātad līst lietus. Tātad līst jau desmito minūti. Ļoti nomāc. Uzdzen domas par rudeni. Lietus ir īstais laiks programmēšanai un citu mājasdarbu veikšanai. Var griestus balsināt, lampiņas ieskrūvēt un zālespļāvēju iztīrīt, jo zāli lietū nepļauj. Lietū arī nedzied par spīti tam, ko rāda filmās. Lietū depresē. Nu lietus ir mitējies. Ā, nē, lietus turpinās. Ja kaut kas mainīsies vai nemainīsies, darīšu jums zināmu.

Nevar neatzīmēt, ka runājot par lietu, kas nāk no mākoņiem, lai arī jūs it kā rakstāt par ūdeni, tas ir, lejat ūdeni, jūs tomēr runājat par lietu, kas nozīmē, ka nelejat vis.

P.S. Manā rīcībā nebija neviens attēls, kur var redzēt lietu, tāpēc apgāzu jūru kājām gaisā un tagad tas ūdens gāžas uz leju kā lietus.

Par dzīvi

Nu gan ir lielas problēmas. Sarodas studenti, bet man nekas vēl nav gatavs. Tas, protams, kā parasti, tikai šoreiz pavisam citādāk. Bet tā ir vienmēr. Te man ataust atmiņā ieraksts par to, kas ir patiesība. Tas mūžīgi mainīgais. Es nekad neko neizdaru laikā un tomēr tas nav tā, ka es vienmēr kavēju termiņus, jo katru reizi tas ir kaut kā citādāk. Jūs laikam nesaprotat, par ko ir runa. Par mani saka nevis „viņam likumi nav rakstīti”, bet gan „viņam termiņi nav rakstīti”.

Ja es tagad kādu laiku nerakstīšu emuārā, jūs taču neizlēksiet pa septītā stāva logu un neatstāsiet tā saucamo pirmsnāves vēstuli „Vainojiet Zilupi!”, ne? Es ļoti ceru, ka tā nebūs, jo man jau tagad problēmu ir gana un, ja cilvēks no septītā stāva ielec zemē, tad tur šmuce baigā un kas kops? Sētnieks? Sētniekam vasarā nevajag atpūsties? Ja taisa pašnāvību, tad jābrauc uz kalniem. Tur kādā aizā un miers. Nevienam nekas nav jānovāc. Vēlāk pat visādas leģendas sāk klīst. Rudens leģendas, Zilupes leģendas, leģendas par jaunavām un tamlīdzīgi. Jā, viss ir pavisam citādāk. Katru dienu piedzimsti kā no jauna: atkal jāēd, atkal jāmazgājas, atkal jādomā, jāraksta un jāskrien. Nav tā, ka tas būtu apnicis un tomēr. Dzīve ir nežēlīga. Es tad tagad mazu pauzi. Ieturēšu.

Par kuģiem

Kuģis, ar kuru vēl nesen braucu, šodien jau ir nogrimis. Cilvēki, ar kuriem kopā uz tā braucu, nogrimuši līdz ar to. Bet es lēkāju no viena kuģa uz otru, uz trešo un ceturto. Dažus gribas saukt līdzi, ļoti gribas, bet es nezinu, vai lecu uz patiešām īsto kuģi, tāpēc nesaucu nevienu. Ar dažiem vēl sarakstos. Nav viena pareizā kuģa, bet ir tikai viens manējais kuģis.

Bez nosaukuma

Kas gan dzejniekam varētu sāpēt vairāk nekā skaļi skaistākās meitenes pasaulē smiekli aiz sienas? Un nesakiet, ka dzīve ir žēlīga, jo es pats zinu labāk. Dzīve ir žēlīgāka nekā tai vajadzēja būt. Dzīve ir nožēlojama.

Gribas iegrimt lasītāju vēstulēs un nebūt pasaulē, ko redzat arī jūs. Lasītāji ir uzbūruši skaistu pasauli, kur man ir vieta uz balta zirga, nē, bet iekš gaiši zila Audi universāļa ar četru riteņu piedziņu gan. Un blakus sēž. Nezinu kas. Ne jau skaista meitene. Skaistas meitenes ir sapņos. Lasītāju uzburtajā pasaulē viss ir reāli. Blakus sēž visi mani labākie draugi. Fotoalbumā salikti. Albumā ar sarkanajiem vākiem var aplūkot fotogrāfijas, kur mēs noķerti manas dzīves skaistākajos brīžos tā, ka mēs nezinām, ka mūs fotogrāfē.

Un uz aizmugurējā sēdekļa sēž Maikijs vai Maikija. Vēl neesmu izdomājis, kas tas ir, kāda dzimuma, kāda materiāla un kāda rakstura. Tas ir kaut kas noderīgs. Tāds, ko ņem līdzi savā pēdējā ceļojumā un arī visos pārējos. Tāds, par ko nezini, kas viņš īsti ir.

Tātad Maikijs vai Maikija. Uz aizmugurējā sēdekļa manā Audi. Dzīve ir ļoti nežēlīga. Maikijs vai Maikija. Man piekrīt. Arī te.

Domājiet

Mēs šodien spēlējām basketbolu un tikai Dievs zināja, kas katram no mums darījās galvā. Lielai daļai cilvēku galvā nedarās pilnīgi nekas. Viņi atbild tikai uz notikumiem. Kamēr nav notikumu, viņi ir izslēgti. Bet ai kā gribas, lai viņi kādreiz paši no sevis. Kaut ko.

Tas ir kā stāvēt lielā pūlī un gaidīt, kad tevi pamanīs pūlim ar lakatiņu mājošā Andželīna Džolija. Tu vari kliegt skaļāk par visiem un viņa atbildēs. Un tu var nedarīt neko un uz pārējo fona viņa šo notikumu saskatīs, atbildi parādā nepaliks. Bet vai nevar tā ne no kā? Kad visi uzvedas pilnīgi vienādi? Kad Andželīna Džolija pie sevis izdomā, ka apprecēs divdesmit trešo no kreisās puses? Vai tiešām tā nevar gadīties? Lūdzu domājiet, cilvēki, un tā vai kā citādi gadīsies.

Neiespējamā misija

Cilvēki šajā pasaulē ir tik stulbi, ka es brīnos, kāpēc mani vispār atsūtīja uz šo pasauli. Bet visam ir savs iemesls, tāpēc es darīšu ko varēšu arī te.

Un mēs ar jums tagad esam kā viena komanda. Mums vajadzētu sastrādāties. Izpētīsim situāciju un savedīsim lietas kārtībā. Vadību tagad lai uzņemas kāds no jums, jo es jau pagājušoreiz biju galvenais.

Varbūt tieši tāpēc, ka esam paši labākie, esam atsūtīti tieši uz šito mēslu bedri, kas patiesībā ir lode. Droši vien. Kā gan citādi.

Dzīve ir bezgalīga

Ilgojos pēc tā, kas nav tas, pēc kā es ilgojos. Bet tāpat mēs dzīvojam un ceram, ka tas nav viss. Saprātīgi cilvēki pašnāvības netaisa.

Kā cilvēks katru dienu kļūst arvien gudrāks un griestus savai attīstībai neredz, tā viņš netic, ka kaut kam visaptverošam varētu būt viens un/vai otrs gals. Arī Dievam taču bija viendien jārodas. Kaut kas nav kārtībā ar jēdzieniem „viss” un „laiks”. Fizika un lielais sprādziens nerullē. Reivs gan.

Ienaidnieks starp savējiem

Naidniekam var novēlēt visu ko. Var novēlēt neveiksmīgu studiju gadu, neveiksmīgas laulības ar Andželīnu Džoliju, bet pat naidniekam nevar novēlēt pārdzīvot to, ko šodien pārdzīvoju es. Kur eju, tur redzu: trakie mūsu meiteņu miesas kārie pirmkursnieku skatieni. Skatieni pa trajektoriju pirkstgali-galva, nejaušie smaidiņi liftā, negaidītās sadursmes trepjtelpās, nevainīgie dialogi gaiteņos, neveiklās trauku šķindoņas virtuvēs un kailie bicepsi uz ielām. Tā ir katastrofa, kuru es varu arī nepārdzīvot. Otrā kursa meitenēm vajadzētu ierīkot īpašus gaiteņus, kuros pirmā kursa puišiem iet nav vaļas.

P.S. Sakomentē, kas sanākuši. Labāko komentāru autoriem darbs Zilupes stāstu redakcijas otrajā nodaļā garantēts.

Ziņas no pilsētas bez vakardienas

Depresija ir galā tā īsti nesākusies, jo pēdējā diennakts ir bijusi daudzām nodarbēm pārbagāta. Šonakt kārtējo reizi pārliecinājos, ka uz pēdējo nakti atlikt visu var un vajag, jo tad iepriekš ir daudz brīvā laika, bet pēc tam nav stresa, ka varēja kaut ko izdarīt labāk. Tik gudrs kā šodien, tu neesi bijis nekad.

P.S. Tas tautietis, kas pārpublicē Zilupes stāstus savā necilajā lapelē, kura nav pieminēšanas vērta, ir resna cūka. Tāpat kā šampanietis, kas nav taisīts Šampaņā, nav nekāds šampanietis, tā Zilupes stāsts, kas izlasīts svešā lapā nav nekāds Zilupes stāsts. Nu, tas ir Zilupes stāsts, bet tas, kas viņu publicēja, ir resna cūka. Zilupes stāstus resnas cūkas nedrīkst publicēt. Tā.

Audzināšana un pieskatīšana

Pods.lv pirms pāris dienām izlasīju, ka par bērna pēršanu tagad draud sods. Pirms gada, kad vēl dzīvoju mājās, pat vēl nesenāk, pirms dažiem mēnešiem, domāju, ka bērnus nedrīkst pērt. Bet tagad domāju, ka to var darīt, ja ir nepieciešams. Dažkārt mazam cilvēkam izpaužas kaut kādi dzīvnieciski instinkti, kurus citādi kā ar dzīvnieciskām metodēm nevar apslāpēt. Mani par lieliem nedarbiem pēra un esmu par to pateicīgs gan tētim, gan mammai.

Un vēl es esmu pateicīgs, ka mani līdz septītajai klasei katru dienu uz skolu, uz treniņu un atpakaļ veda kāds pieaugušais, bet vienam uz ielas iet neļāva. Esmu pateicīgs, ka man pamatskolā neļāva aicināt ciemos klasesbiedrus, neļāva iet uz skolas diskotēkām un klases vakariem. Un ka līdz astoņpadsmit gadu vecumam svētdienās lika iet uz baznīcu. Un ka līdz tam pašam vecumam spieda braukt uz orientēšanās sacensībām pat tajās dažās reizēs, kad negribēju. Esmu priecīgs, ka visu vidusskolu biju kaulu kambaris un negāju uz pirtīm atsegt savu ne tik skaisto rumpi.

Bet esmu bēdīgs, ka biju tik spītīgs, ka vecākiem neizdevās mani piespiest lasīt grāmatas.

Labvakar, Latvija

Septembra pirmās trīs dienas pagājušas vienā elpas vilcienā. Tīmekļa publika nepacietīgi gaida Zilupes stāstus, bet Zilupes stāstu redakcija nesēž rokas klēpī salikusi. Visi darbinieki raujas melnās miesās pa ārpustīmekļa pasauli. Sergejs Ozoliņš, piemēram, izcērt mežus aiz Aizkraukles, Voldemārs Kalniņš medī pie Strenčiem, bet Antra Rozīte mēģina savilkt galus vīra firmas melnajā kasē. Cilvēki, par kuriem jau bērnudārzā audzinātājas teica, ka viņi savu vietu dzīvē atradīs — viņi visi ir Zilupes stāstu redakcijā.

Kaut kas šajā pasaulē man tomēr ļoti patīk. Ja izdarām ko labu, tas viss nāk atpakaļ dubultā. Šodien mēs izstūmām kāpās iestigušu kontrobandistu busiņu. Tagad viņi priecīgi brauks, uz ceļu neskatīsies, grāvi ieskries, policija atbrauks un kontrobandas preci paņems. Bet vakar mazos bērnus aizdzinām no basketbola laukuma. Pats, piemēram, basketbolu spēlējot, vakar sasitu īkšķi un šodien visus pārējos tās pašas rokas pirkstus. Vai mēs gribam, lai manu netiklo roku vietā būtu mazo bērnu rokas, kurām jau parīt jāveic pieraksti rakstīšanas un matemātikas stundās? Nē, mēs negribam.

Mēs gribam daudz naudas. Ar naudu var lidot, bīdīt mākoņus un līdzināt kalnus. Ko vairāk cilvēks var vēlēties? Var vēlēties mīlēt laimīgi un dzīvot mūžīgi, bet tomēr to nevēlamies. Gribam, lai var sevi žēlot un lai nav ilgi jāmokas.

Nekas

Reizēm ir tā, ka jūti — jā, tas ir viss. Bet reizēm ir arī tā, ka jūti — ak nē, es neko nejūtu. Tad tu skaties spogulī, sit sev pa vaigiem, pa krūtīm, skaļi bļauj un lec. Vai tas ir pa īstam, ka nekas tavā dzīvē ir viss visumā un ka viss tavā dzīvē ir nekas visumā?

Vēl nekad spogulī un fotogrāfijās neesmu redzējis sevi. Neesmu redzējis arī jūs. Ne pa īsto, ne fotogrāfijās, ne spoguļos. Vai jūs tiešām raucat pieri tieši tā, kā iedomājaties to darām? Vai jūs izrunājat vārdus tieši tā, kā iedomājaties to darām? Vai jūs rakstāt tieši tā, kā domājat? Nevar teikt, ka ārējam izskatam nav nozīmes. Tas ir kā pateikt, ka uzvedībai nav nozīmes. Mēs nesadzīvojam ar jums. Tie ir mūsu ķermeņi, kas mēģina sadzīvot savā starpā.

Divas zilas acis šaudās pa reanimācijas nodaļas griestiem. Daži melni teikumi šaudās pa jūsu monitoru. Nav starpības.

Muša vai zilonis ir viena alga

Meitenes nav stulbas, viņas ir maitas. Tā vietā, lai izvēlētos normālu veci ar darba pieredzi, piecus gadus vecu datoru un gandrīz jaunu ledusskapi, viņas apčakarē normālo veci un izvēlas kādu stulbu veci, kas ne tikai nemācās labi, bet arī izstaro negatīvu enerģiju.

Un nepārmetiet man vispārināšanu. Pat vispilnīgākā meitene pasaulē (Andželīna Džolija) atradīs veidu, kā normālo veci apčakarēt un ar kārtējo Cietsmaidi aizlaisties uz Franciju.

Vēl par šo un to

Vakar iepazinos ar vienu glītu meiteni, ar kuru jau esmu nolēmis saistīt visu savu atlikušo mūžu. Viņas vārds ir E. Kā krāsviela, kā veļas pulveris, kā piektais latīņu alfabēta burts. Viņa ir divdesmit divus gadus jauna, 90-60-90, viņai jau ir augstākā izglītība, daudz naudas un vecāki jau piecus gadus kā debesīs. Citu radinieku nav. Esmu viņas vienīgais draugs, tāpēc jūs viņu visdrīzāk nezināt. Pašlaik viņa studē maģistrantūrā un gaida, kad es pabeigšu bakalaurantūru. Pēc tam mēc precēsimies un brauksim uz Ameriku ciemos pie Kauliņa. Braukāsimies pa Viskonsīnu ar riteņiem un lēksim ar izpletņiem. Pēc tam brauksim pie Džordžija uz Austrāliju un tad pie Timotija uz Masačūsetu. Austrālijā smiesimies par īpatnējo akcentu, bet Masačūsetas apmeklējuma programma vēl ir izstrādes stadijā. Pēc medusmēneša adoptēsim trīs bērnus un par lielu naudu noīrēsim trīs istabiņas Ventspils Augstskolas studentu dienesta viesnīcā. Abi izmācīsimies līdz doktorantūrai un sāksim lasīt lekcijas. Bērnus pērsim, pieskatīsim un laidīsim Ventspils 1. ģimnāzijā. Un pēc tam arī pārējā pasaulē.

E ir mana mūza. Paskatījos uz viņas seklajām acīm un uzreiz iedomājos, ka šeit un tagad vajag kaut ko uzrakstīt par Sprīdīti.

Ne velti Sprīdītis jau agrā jaunībā karoti nolika, kad trešajā dienā pēc atgriešanās no pasaules apceļojuma neatguvās pēc ieskriešanas ar pieri klēts stenderē. Sprīdītis bija tipisks stulbenis. Aizgāja pasaulē laimi meklēt. Gudri cilvēki laimi nemeklē, jo laimes nav. Gudri cilvēki meklē naudu un patiesību. Lielākā daļa cilvēku savā dzīvē neko nesasniedz, jo ir tādi paši stulbeņi kā Sprīdītis un meklē laimi. Tas izklausās ļoti vienkārši, bet tieši tā tas arī ir. Ja jūs kaut ko nesaprotat no tā, kas tiek rakstīts Zilupes stāstos, tad jums tam vienkārši ir jānotic.

Par Elzu un digitālajiem fotoaparātiem

Elza nav nekāda kārtējā. Rīt iešu uz tetovēšanas salonu. Gribu viņas vārdu sev uz deniņiem. Pēc tam uz fotosalonu. Kopbildes vajag. Lai šeit ir ko ielikt. Nākamnedēļ jūs redzēsiet, kādu modeli esmu nocopējis. Viņu gribēja Džastins Timberleiks un Breds Pits, Džordžs Klūnijs un Niks Nolte, par tādiem kā E. Repše nemaz nerunājot. Viņu gribēja pat Toms Krūzs, bet dabūja neviens cits kā šo rindu autors. Līdz ar to šī izrādās viena no jomām, kur esmu labākais. Un tādu jomu nav maz.

Starp Zilupes stāstu lasītājiem ir ne mazums Latvijas jauno emuāristu. Visi kā viens nepacietīgi gaida, kad pienāks viņu lielā diena un šeit varēs lasīt par sevi. Nenoliedzu, tā diena pienāks. Un pienāks daudz ātrāk nekā ūpim asteskauls lūzīs. Par katru no jums šeit kaut kas tiks uzrakstīts. Bet ne šodien. Šodien man gribas jūs aicināt ne tikai lasīt Zilupes stāstus, bet arī mācīties kaut ko no tiem. Tur taču jābūt vecu Valmieras jogurtu sadzērušamies, lai ieliktu savā "gribu digitālo fotoaparātu" tipa emuārā saiti uz ZS. Tur taču jābūt pērnās zemenes pārēdušamies, lai ieliktu savā "neesmu literāts, latviešu valodu nezinu" tipa emuārā saiti uz ZS. Tur taču jābūt pilnīgam stulbenim, lai savā emuārā vispār ieliktu jebkādu saiti uz ZS. ZS jūsu saites nevajag. ZS vajag naudu. Ja grib kaut kā pielīst, rakstiet e-pastu, nosūtīšu konta numuru un lieta darīta. Uzrakstīšu pat kādu reklāmrakstu. Piemēram, Valdis savā jaunajā, pretrunīgajā, garā vājo lasītāju nopeltajā emuārā aizskāris iepriekš nekur internetā neskartos jautājumus par digitālā fotoaparāta iegādes filozofiskajiem aspektiem. Nevar neatzīmēt autora veiksmīgi izvēlētos tēlainos fotoaparāta salīdzinājumus ar bērnību Torņakalnā, kas ieskanas vai ikkatrā emuāra ierakstā ...

Zilupes stāstos par lielu naudu tikt var jebkurš.

Par Elzu, protams

No veikala nākot, redzu, kā manas vecās sapņu meitenes trinas ap tīkla kabeļu ievilcējiem. Jā, draudzība ar tīkla kabeļu ievilcējiem ir noderīga. Ja vajag ievilkt kabeli, tad ir kam paprasīt. Bet nu labi. Redzēs ap ko sesijas laikā trīsies. Vai maz būs ap ko trīties?

Elza tādā ziņā ir daudz gudrāka. Elza izvēlas ilgtermiņa ieguvumu. Elza izvēlas draudzību ar cilvēku, kas dienās pelnīs miljonus un izsauks tik daudz seksīgus tīkla kabeļu ievilcējus, cik vajadzēs, ja vajadzēs vispār, kas ir maz ticams, jo Elzai jau ir viens kārtīgs sapņu vecis. Elza šodien ir laimīgākā meitene pasaulē. Jauki apzināties, ka tas ir mans nopelns.

Negribu jums visu laiku stāstīt par Elzu un savu apmātību ar viņu, un viņas apmātību ar mani, tomēr tas ir tas, kas šobrīd manā dzīvē ir galvenais. Varbūt ne īsti tas galvenais, bet pats aktuālākais gan. Elzas parādīšanās manā acu priekšā aizvakar pa ceļam uz velosipēda novietni bija kā zibens spēriens pa pakaļu gaišā dienas laikā.

Elza tagad sēž uz mana labā ceļa, laiza saldējumu „Pols” un dīc, ka ir sajūsmā par Zilupes stāstiem un Svētdienas sleju un ka arī gribot sev tādu emuāru. Es saku, ka tā nav meiteņu padarīšana. Meitenēm vajag būt seksīgām nevis ūdeni tīmeklī liet. Elza piekrīt no pusvārda.

Kad ar Elzu ejam pa dienesta viesnīcas gaiteni, visi uz mani noskatās ar greizsirdības pilnām acīm. Meitenes, kas tur ap tiem tīkla kabeļščikiem trinas, zaudē valodu. Jā, zinu, zinu. Bija tāds labs teiciens. „Pēdējais un visskaļāk smiesies tas, kam vārds ir Jāzeps”.

Renāru Rībenieku izāzēt nav grūti

Tur ir jābūt ar spēcīgām iekšām apveltītam, lai staigātu pa pasauli nāvīgi slims, un nevienam to neteiktu. Tā, piemēram, Renārs Rībenieks ir nāvīgi iemīlējies, bet cieš klusu. Tikai es, viņa galvenais un vienīgais ienaidnieks, tagad šeit to izpaužu. Renārs Rībenieks ir nāvīgi iemīlējies. Hahaha! Renārs Rībenieks, cūka kapitālists, un iemīlējies? Jā. Pats arī sākumā neticēju. Vakar Renārs Rībenieks nopirka kārtējo kontrolpaketi, pieliecās, lai sasietu kurpju šņori un ar dibenu nejauši nogāza garām ejošu meitēnu. Meitēnam viegls pārbīlis, bet viņas mammai, kas gāja turpat blakus, histērija ne pa jokam. Izrādās, ka vientuļā māte. Noklausījies histērijas ievadvārdus, Renārs Rībenieks gribēja jau spert pretim kādu cūkas kapitālista cienīgu attaisnojumu par to, kāpēc viņš bāž dibenu svešās darīšanās, bet tad Renārs pārlaida rūpīgu skatienu pār meitēna mammas krūtīm un septembra saulē atsegtajiem gurniem un viņa sirds manāmi atmaiga. Tā Renārs Rībenieks, cūka kapitālists, tapa iemīlējies. Mīlestība, protams, uz ārišķībām balstīta, bet ko tad tam cūkam vairāk vajag. 90-60-90 un lieta darīta.

Gribu redzēt Renāra seju rīt, kad viņš uzzinās, ka mazais meitēns ir mana kursabiedra māsīca un viņas mamma — pati Elza. Šitais ir gada joks, es jums saku. Renārs būs uz pakaļas.

Baļķi un skabargas

Stingri pieturos pie pārliecības, ka baļķu vezums manā acī nav šķērslis norādīt uz skabargām citu acīs. Protams, baļķu- skabargu attiecības robežām ir jābūt, bet tās parasti veido diskusijas dalībnieku ieņemamie amati vai kaut kāds neformāls statuss. Diskusijas ar cilvēkiem, kas uzskata, ka morāli pagrimušas sistēmas (piemēram, sistēma, kas ļauj internetā apmainīties ar nelegālām kino un mūzikas trieciengabalu kopijām) kritika nevar nākt no dedzīgiem tās lietotājiem, ir lemtas neveiksmei, tāpēc nav nemaz izvēršamas. Kas cits visu mainīs, ja ne paši visa dalībnieki.

Ja neko negrib mainīt, tad jau var, protams, ķerties pie bērnudārza ētikas likumiem: Jāzep, bet pats tu kāds?

Cilvēks komanda jeb Sergejs Rokzors

Lai arī Mobijs dzied, ka cilvēki lēnām slīd prom (kas nozīmē, ka pieķerties nevajag), man šovakar tomēr gribas jūs aicināt pieķerties vienam jaukam cilvēkam, ar kuru kopā ik dienas spēlējam basketbolu. Tas ir slavenais basketbolists- komanda Sergejs Rokzors. No pārējiem laukumā redzamajiem basketbolistiem Sergeju vienmēr varēs atšķirt pēc tā, ka vai nu bumba būs autā, vai Sergeja rokās. Piespēle Sergejam ir kā kapitālieguldījums, ko veicam, kad iestādām priežu mežu un ceram uz vieglu peļņu pēc septiņdesmit gadiem.

Kopā ar Sergeju basketbola laukumā aizvadīti mana mūža skaistākie mirkļi. Visspilgtāk atmiņā iespiedies gadījums, kad Sergejs mani nosauca par dalbajobu. Vēl nezinu, ko tas nozīmē, bet, droši vien, kaut ko labu. Vai tad Sergejs varētu man ko sliktu teikt? Lai vai kas, bet tieši es esmu Sergeja iecienītākais partneris komandā. Ja mēs esam vienā komandā, tad Sergejs var būt drošs, ka viss būs savās vietās, tas ir, bumba būs Sergeja rokās, bet pārējo spēlētāju atbloķēšana un viss pārējais melnais darbs — mūsu rokās. Sergejs ir komandas biedrs, uz ko var paļauties. Sergejs met no groza apakšas, no pustālās distances, no trīspunktu līnijas, bet tas nav viss. Ja spēle prasa, Sergejs met arī no centra. Un spēle to prasa itin bieži.

Mēs ar Sergeju esam vienisprātis, ka katra piespēle, ko varētu izdarīt Sergejs, ir lieks risks bumbas pazaudēšanai, tāpēc Sergejam piespēles citiem nav jādod. Sergejs viņam dāvāto uzticību visu izdarīt paša spēkiem attaisno ar uzviju. Sergejs cīnās un met, cik var. Ja nesanāk, Sergejs plinti krūmos mest ij nedomā. Pat brīdī, kad šķiet, ka sedzēju draudīgie stāvi darīs galu Sergeja bravurīgajam izgājienam laukuma stūrī, Sergejs nepadodas un mēģina bumbu mest groza virzienā. Ja bumba kaut kādā brīnumainā veidā tomēr nesasniedz grozu, izskan viens kluss bļeģ, bet visādi citādi viss ir pa vecam un mūsu cilvēks-komanda Sergejs Rokzors ir apņēmības pilns atspēlēties nākamajā uzbrukumā. „Lai izdodas!”, mēs viņam sakām un viņš iet tālāk.

Ja katrs no mums būtu apveltīts ar kaut mazu kripatiņu tās apņēmības, kas staro no Sergeja Rokzora, pasaule būtu vismaz septiņas reizes labāka.

Dzīve ir nežēlīga

Pasauli izglābt nav nemaz tik grūti. To apgrūtina tikai tas, ka mums regulāri vajag elpot, ēst, dzert, gulēt un vēl šo un to. Var strādāt uz maiņām, bet šie piespiedu pārtraukumi izsit mūs no darba ritma un atgriezties pie veicamā nav tik viegli kā izklausās vai gribētos.

Bet kas interesanti. Ja nebūtu šie pasaules glābšanu ierobežojošie faktori, tad pasauli iznīcināt arī varētu pavisam ātri un vienkārši. Iznīcināšanai pietiek ar vienu iznīcinātāju, bet radīšanai vajag miljardiem skudriņu.

Ierobežojošā faktoru pozitīvā daba liek domāt, ka dzīve nevar nebūt nežēlīga. Dzīves nežēlīgums ir visu šo ierobežojošo faktoru kopa. Ja dzīve nebūtu nežēlīga, pasaule jau sen būtu aizgājusi bojā.

Katrai lietai ir pretējā, vai ne. Labajam pretējais ir sliktais. Daži cilvēki kļūdaini uzskata, ka sliktais ir kaut kas reāls, taustāms, kamēr labais var būt arī nekas, tas ir, tukšums. Tukša kopa, viņuprāt, ir laba, bet kopa, kas satur kaut kādus elementus ir laba vai slikta, atkarībā no elementiem tajā. Nav taisnība. Tukša kopa nav laba.

Atrisināmu uzdevumu pazīme Nr. 1

Domāt pozitīvi nav grūti. Vai nu priecājieties par esošo stāvokli, vai arī domājiet par iespēju aizstāt pašreizējo, negatīvo stāvokli ar daudz labāku. Ja nebūtu iespēju uzlabot pašreizējo stāvokli, mums vajadzētu bēdāties, jo mēs jau būtu virsotnē. Tomēr mēs neesam virsotnē. Jā, ir vērts domāt pozitīvi. Mums vēl ir ceļš, pa kuru iet.

Un tagad teorēma. Visiem atrisināmiem uzdevumiem eksistē vismaz divi atrisinājumi. Viens atrisinājums ir uzdevuma atrisinājums tā tradicionālajā izpratnē, bet otrs — triviālais atrisinājums — iespēja turpināt risināt uzdevumu.

Secinājums. Ja uzdevumam neeksistē triviālais atrisinājums (iespēja turpināt to risināt), tad uzdevums nav atrisināms.

Uz baltas lapas apsēžos

Visi cilvēki, ko reiz pazini, bet tagad vairs ne. Viņi visi ir kā miruši. Ja es negribu ar kādu vairs būt paziņās, tad sanāk, ka es gribu, lai viņš man ir kā miris. Cik savādi un traki. Kāds grib, lai tu viņam esi kā miris.

Elza sēž uz palodzes un domā lēkt vai nelēkt. Es saku „Lec!” un viņa lec. Tas ir bēdīgi. Zinu, ka rīt viņa atgriezīsies atkal, bet šodien viņa izlēca un tāpēc ir prom. Dažreiz ir tā, ka jau darīšanas brīdī mēs zinām, ka tas nav labi. Jau brīdī, kad Elzai teicu, lai lec laukā, zināju, ka tas nav labi. Bet tas ir pareizi. Elza man traucē programmēt.

Es gribu uzņemt filmu par Elzu. Es gribu Annu. Stikla pannu ar plastmasas pērlītēm uz sāniem. Ūdens gultu ar metāla rokturiem. Griķus ar pienu. Bet Jānis ar Ievu. Tievu. Rokās sadevušies. Sēž uz palmas celma. Blakus Vilma. Pazūd Jānim filma. Bam, bam, bam! Pagūt gribas man.

Sienas runā

Daži cilvēki nesaprot, ka lietu sadalījums arābu numuriem numurētās kategorijās ir ģeniāla padarīšana. Saku viņiem, ka lietas iedalās trīs kategorijās: pirmajā, otrajā un trešajā, bet ko viņi atbild? Viņi saka „Un tās būtu?”

Gandrīz kā runājot ar sienu. Tikai siena nerunā pretī. Un siena pat ārēji neizskatās saprātīga. Maikls Džeksons ārēji izskatās nesaprātīgs, kāds viņš arī patiesībā ir. Bet dziedāt un ritmiski kustēties viņš māk un to mēs nevaram neatzīt. Tāpēc mēs klausāmies viņa dziesmas un dejojam pēc viņa parauga. Kopējo bildi diemžēl neviens nevērtē. Maiklu Džeksonu vērtē pēc mūzikas, sienu pēc noturības un pirmkursnieci pēc sejas glītuma, kā arī krūšu un pēcpuses apmēriem. Nevienu nevērtē tā pavisam pilnīgi no apakšas līdz augšai vai otrādi.

Ak jā, labrīt pirmdienā. Pirmdiena ir diena, kas piemērota jaunas dzīves sākšanai. Kas jādara? Tas atkarīgs no tā, kas jau ir izdarīts un kas vēl nav. Pirmkārt, atmest alkohola lietošanu, smēķēšanu, draugiem.lv un bezjēdzīgu klīšanu pa tīmekli. Tas ir pirmais līmenis. Kad tas ir pieveikts, tad ķeras pie otrā līmeņa. Siena prasa „Un tas būtu?” Otrais līmenis ir atteikšanās no Coca-Cola, rīta rosmes un kačāšanās uzsākšana. Un neprasiet, kāds ir trešais līmenis. Neviens no jums nav ticis pāri otrajam līmenim. Otrais līmenis ir grūtāks nekā sākumā varētu likties. Otrais līmenis iekļauj saņemšanos dejot. Tas ir otrais bē līmenis. Aizslēdziet istabas durvis, uzlieciet Maiklu Džeksonu, solis uz priekšu, uz atpakaļ, uz sāniem un viegls palēciens uz augšu. Izskatās diezgan bikli un tomēr tas ir labāks sākums nekā Mārtiņam, kurš, pirmos soļus otrajā bē līmenī sperot, atsita celi pret istabas biedra zodu. Lai arī instrukcijā tas nav teikts, jums pašiem vajadzētu saprast, ka istabas durvis jāaizlēdz no iekšpuses un tikai tad, kad tur neviena cita vairs nav.

Ja jūs iemācīsieties operēt ar savu ķermeni, tad drīz arī operācijas ar vārdiem neliksies kā Ķīnas ābece un, kas zin', varbūt dienās rakstīsiet gandrīz kā ZS vai SS. Tie, kas apguvuši šo rakstītā vārda mākslu, zina teikt, ka patiesībā viss ir daudz vienkāršāk nekā no malas izskatās. Ģenialitāte nekad nav bijusi sarežģīta.

Pirmdienas rīta ierakstu beigsim uz priecīgās nots „Fa”. Fa.

Depresiju gaidot

Un atkal Elza sēž uz labās kājas ceļa un dūc kādu sērīgu dziesmiņu. Viņas tumšie, garie mati kutina manus pa klaviatūru dzīves jēgu meklējošos pirkstus. Elza, kāpēc tu esi tik neīsta?

Šodien beidzot lija lietus. Tāds īsti rudenīgs lietus. Laiciņš briest uz depresiju. Tas ir forši. Depresijas laikā tu vari ienīst visu pasauli, bet viņa tevi tik žēlo un žēlo. Depresijas laikā tu visus vari saukt par resnām cūkām, bet sirdsapziņa cieš klusu. Depresijas laikā var neko nedarīt. Depresija beidzas ar kādu ļoti priecīgu notikumu. Es gribu to priecīgo notikumu pēc iespējas drīzāk. Depresija, es tevi gribu. Šodien, šeit un tūlīt. Depresija, kur tu, vecā padauza, blandies apkārt?

Pa pasauli staigā aptuveni divi miljardi depresiju, bet neviena no viņām šobrīd nav tik brīva, lai apciemotu mani. Rinda uz depresijām ir gara. Daudz garāka nekā rinda uz iemīlēšanos no pirmā acu uzmetiena. Iemīlēšanās no pirmā acu uzmetiena šodien vairs nav modē, jo pagājušā gada statistika liecina, ka vairums šo mīlestību beidzās ar nedaiļā dzimuma pārstāvju pašnāvībām. Meitenes tomēr ir maitas un zēni riskēt vairs negrib.

Jaunu kladi iesākot

Par griķiem

NSS - Zilupes vīriešu tiesību aizstāvis Nr. 1

Limbažniekus pieviļ Ahilleja papēdis

Kas ir dzīve

Zināšanu koordinātu sistēmas meklējumos

Amerika, turies

Slipping Away (izpilda Moby)

Vasaras aktuālais pirkums

Saņem ielūgumu, pievienojies!

Ideālo narkotiku meklējumos

Padomājiet reāli. Tas nav reāli.

Kur ir griķi?

Balsis pielikumā

Iepazīsimies: Zilupes stāstu redakcija

Nekas

Jaunumi no redakcijas

Kārtējā restrukturizācija

Kad Kristīnei viss ir līdz kaklam

Rozā lietus līst, ūdens pa ielām klīst

Bez darba devēja nav aršanas

Pēdējais iztrūkstošais ieraksts (par naudu)

Finiša taisnē izejot

Laiks izbeigt baumas

Piešķirta nauda žurnāla attīstībai

Uz dažām stundām citā dimensijā

Bez interneta kā bez prāta

Return To Innocence (izpilda Enigma)

Bibliotēkā

Dziesma par varavīksni

Ar straumēm uz beigām

Mazliet par Renāru

Tava vieta šaisaulē

Ieklausies komentētāja sirdī

Pasaules īpašo iedzīvotāju saraksti

Trīs patiesības

Sausi skaitļi par vakardienas koncertu

Cietais rieksts debesīs

Labas ziņas no rajoniem

Miljoniem, miljardiem krīt

Vēl mazliet par kosmosu

Kas ir patiesība

Alla, es tevi nemīlu

Coca-Cola: plusi un mīnusi

Madonna jau ir precēta

Jauno e-filozofu gada pasākums nr. 1

Ko gaida lasītāji?

Jaunie latviešu līderi

Daini, tavas kurpes deg

Mūžības tēmu aizskarot

Melnā Betija jeb Black Betty

Par dzīvi

Par kuģiem

Bez nosaukuma

Domājiet

Neiespējamā misija

Dzīve ir bezgalīga

Ienaidnieks starp savējiem

Ziņas no pilsētas bez vakardienas

Audzināšana un pieskatīšana

Labvakar, Latvija

Nekas

Muša vai zilonis ir viena alga

Vēl par šo un to

Par Elzu un digitālajiem fotoaparātiem

Par Elzu, protams

Renāru Rībenieku izāzēt nav grūti

Baļķi un skabargas

Cilvēks komanda jeb Sergejs Rokzors

Dzīve ir nežēlīga

Atrisināmu uzdevumu pazīme Nr. 1

Uz baltas lapas apsēžos

Sienas runā

Depresiju gaidot

Subscribe to Jāzeps Baško