Cilvēks nevar izkāpt laukā

Nav jēgas līdz pašiem pamatiem šķetināt, kāpēc es daru x, ja šajā šķetināšanā, gribu vai ne, es automātiski vadīšos pēc tām pašām zemūdens, neapzināmām, nekontrolējamām straumēm, kas mani vedušas pie šķetināšanas cēloņa. Nav jēgas būvēt plīvuru, ar kuru sev radīt iespaidu, ka esmu uzveicis šīs ietekmes. Neesmu un nebūšu.

Saskaņā ar morālās atbildības modeli cilvēkam ir liegts nodarboties ar šo pašapmānu. Morālā atbildība, proti, mūsu saistība ar mūsu rīcību un tās sekām, ir ekrāns. Tā ir virsma, uz kuras mēs ļaujam citiem sevi skatīt. Tā nav realitāte tādā ziņā, ka ne visa mūsu rīcība ir apzināta, ne visa tā ir mūsu kontrolē, ne visa tā ir izzināma. Morālās atbildības modelis ir tikai modelis, bet tas ir pierādījis sevi praksē. Daudzu tūkstošu, ja ne simttūkstošu, gadu praksē.

Cilvēks drīkst nodarboties ar pašrefleksiju tikai tiktāl, cik viņš visu paša, pārējai pasaulei novērojamo rīcību uzskata par savu morālās atbildības lauciņu.

Cilvēks nevar izkāpt laukā no sevis. Un, ja kāda jauna tehnoloģija ļaus cilvēkam atkratīties no ietekmēm, kas pakļauj kā viņa rīcību, tā viņa pašrefleksiju, tad viņš pārstās būt cilvēks. Kad otrs nav pakļauts šim cilvēciskā stāvokļa slazdam, tad mums ir jābīstas no viņa. Viņš ir mašīna.

Cilvēks, kas nav cilvēks, pārdefinē cilvēka dzīvības nozīmi. Iedomājieties. Jūs aprīkojat sevi ar papildinājumu, kas padara jūs nenovēršami, eventuāli bīstamu pārējiem cilvēkiem. Kāpēc pārējiem jūs priekšlaikus nenogalināt? Cilvēks robots nav aizsargājams. Bet no tā neizriet, ka cilvēks nerobots tāds ir.

Šīs ar roku sākotnēji pierakstītās piezīmes tapušas kaut kad 2023. gada novembrī.