Par Ivetas Kažokas atziņām I
Šonedēļ portāla Satori tviterkontā parādījās tvītu sērija, kas pieteikta kā Ivetas Kažokas (Providus pētnieces, biežas TV raidījumu viešņas — ekspertes) tēzes par tēmu Ko būtu vērts zināt, pabeidzot sociālās jomas studijas. Ievadā teikts, ka šīs atziņas nepretendē uz absolūto patiesību, ka to nodoms ir relativizēt autores prāt aplamus pieņēmumus, kā arī izraisīt polemiku. Šo rindu autors “sociālās jomas studijas” nav nedz beidzis, nedz arī tā īsti sācis, un vārda “polemika” nozīmi latviešu valodā apguva tikai pirms gada vai diviem. Bet par Kažokas tēzēm polemizēt prasīties prasās.
Sabiedriskās politikas eksperte no vienas puses pauž konservatīvismam radniecīgas atziņas par tālejošas un pārmantotas politikas praktisko nepieciešamību jebkādu mērķu sasniegšanai, bet no otras — izliekas, ka viņas pārstāvētajam progresīvajam sabiedrības redzējumam pieminēšanas vērtu alternatīvu nav. Ož pēc intelektuālās negodprātības, ja pieņem, ka eksperte ir pazīstama ar aktuālajiem politiskajiem strīdus āboliem.
Pirmais tvīts:
“Politikā ir nozīme vīzijām — tās ļauj pacelties pāri ikdienai un orientēties uz ilgtermiņa mērķiem. Vienlaikus vēl svarīgāk ir spert kaut mazus, bet reālus un secīgus soļus daudzmaz pareizā virzienā. Bez vīzijām var iztikt, bet bez secīgiem soļiem viss sabrūk.”
Otrais tvīts:
“Kā noteikt pareizo virzienu? Varētu domāt, ka viedokļi šajā jautājumā fundamentāli atšķiras. Taču tā nav — mūsdienu demokrātijās ir diezgan liels konsenss par to, ko nozīmē laba sabiedrība. Četri galvenie tās atribūti: 1) cilvēks jūtas cienīts; 2) cilvēks jūtas drošs gan par sevi, gan sev tuviem cilvēkiem; 3) pēc iespējas daudz pašrealizācijas iespēju; 4) vispārēja pārticība ar egalitāru raksturu (nav krasu atšķirību ar līdzcilvēkiem konkrētajā sabiedrībā un citās valstīs).”
Otrais tvīts ir visskandalozākais un tieši tajā izpaužas negodprātība. Vai tiešām Providus eksperte uzskata, ka mūsdienu demokrātijās valda liela vienprātība par to, ka “pareizais virziens” ir virzība uz sabiedrību, kurā viens no četriem pamata atribūtiem būtu, ka “cilvēks jūtas cienīts”?
Vai Kažoka var nosaukt kādu sabiedrību, kur šī ideja būtu bijusi galvenā vai tuvu tādai? Izņemot valstis, kur ar “cilvēku” tiek saprasts viens konkrēts īpatnis — tās absolūtais monarhs? Vai Turcija, kuras prezidents Erdogans ik palaikam grib iespundēt cietumā satīriķus, kas pajokojuši par viņu, ir daļa no modernā konsensa par cilvēka jušanos cienītam? Vai “pareizais virziens” ir iet ASV pēdās, lai sieviešu cietumos sievietes varētu izvarot vīrieši, kuri pieprasa cienīt viņu jūtas un vēlas, lai pārējā sabiedrība uzlūko viņus kā sievietes?
Ir ļoti būtiska atšķirība starp ideju par cilvēka cieņu (dignity), par kuru, jā, attīstītajās valstīs ir konsenss, ka tā neatņemami piemīt ikvienam cilvēkam, un cieņu (respect), ko cilvēks ar savu rīcību iemanto vai zaudē sabiedrības acīs. Skaidrs, ka runa nevar būt par otro. Bet visbūtiskākā aplamība šai tēzē ir runāt par jušanos cienītam. Ideja, ka kāds cits spētu noteikt, kā cilvēks jūtas, ir, ja mazliet pašķetina, ironiskā kārtā pašu cilvēka cieņu (dignity) aizskaroša.
Vai jūs nejustos pazemots, ja kāds jums pateiktu, ka jūs jūtat nevis to, ko domājat, ka jūtat un teicaties jūtam, bet to, ko viņš jums nodiktēs. Ja vārds “just” kaut ko saturīgu vispār nozīmē, tad tā ir cilvēkam unikāla pieredze viņa paša “valodā”, kurā viņš ir vienīgā autoritāte. Diez vai ar cilvēka jušanos cienītam šajā kontekstā ir domāta ar sensoriem konstatējama cilvēka ķermeņa reakcija uz ārējo vidi (atkārtojoties — tā būtu cilvēka kā morāla aģenta cieņu aizskaroša izpratne par to, ko cilvēks “jūt”). Ja jušanās cienītam ir jautājums, ko tikai katrs cilvēks pats var izšķirt un neviens cits nevar otra versiju pārbaudīt, kā tas var būt labas sabiedrības politikas mērķis?
Pat mūsdienās cilvēka cieņu šādi mēra tikai ekstrēmās aprindās kultūrkaru karstākajos punktos. Cieņa, ja tas ir kaut kas sataustāms un izmērāms un tātad izmantojams racionālā diskusijā, ir noteiktu minimālo izturēšanās pret cilvēku prasību kopums, par kuru runā, kad tā tiek aizskarta. Tā ir zināma cilvēka brīvību ierobežojošu faktoru absence. Lai vai kādu “cieņas” definīciju izloba, runa ir par nosacīti objektīvu, no malas konstatējamu pazīmju kopumu un nevis par to, ko pats cieņas objekts jūt vai nejūt. Ja cilvēks guļ vai ir kādā citā bezpalīdzības stāvoklī, kad neko apzināti nejūt, vai ja cilvēks ir psihiski nelīdzsvarots vai objektīvi konstatējamā afekta stāvoklī, tad viņa tā brīža jušanās vai nejušanās nemaina pazīmes, pēc kurām novērotājs no malas varēs konstatēt trešās puses, tai skaitā valsts, izturēšanās cieņpilnību vai tādas neesamību.
Kad pusaugu meitene pubertātes laikā pēkšņi paziņo, ka jūtas ne īsti kā meitene, ne īsti kā zēns un pieprasa publiskajā telpā tualetes, kurās viņa nejustos ieslodzīta kādā nepareizā kategorijā, vai tiešām šīs meitenes jūtas ir labs rādītājs par to, kā pārējā sabiedrība faktiski attiecas pret viņu, proti, vai tā aizskar meitenes cieņu?
Cilvēka jušanos cienītam var izmērīt, aptaujājot iedzīvotājus. Lai arī tāds mērījums sākotnēji varētu būt indikatīvs par stāvokli valstī, tas ir gaužām slikts uzstādījums, kuram pakārtot politisku darbību. Atzīmes skolā var izmantot, lai spriestu par to, cik veiksmīgi skolēni apgūst mācību vielu, taču šis rādītājs ir vērtīgs tikai tik ilgi, kamēr atzīmes nekļūst par skolēna apzināto mācību mērķi. Ar cilvēku jušanos cienītam ir tieši tāpat. Novērotājam derīgs rādītājs nedrīkst kļūt par novēroto fenomenu veidojošās rīcības pašmērķi. Var noskaidrot, vai cilvēki caurmērā jūtas cienīti, bet prasīt, kam jānotiek, lai viņi tādi justos, nozīmē izplatīt jaunu, vairumam ārpus intersekcionālisma svešu ideoloģiju, kas diskreditē jebkādas atbildes uz sākotnējo jautājumu. Atbildes uz jautājumu “Vai jūtaties cienīts?” kļūst par iespēju izvirzīt nepārbaudāmas prasības uz īpašu attieksmi pret sevi. Šādas prasības tad ir jāsalāgo ar visām citām prasībām, bet kurš prasību karā uzvar? Visbezkaunīgākais prasītājs.
Cilvēka dalība politikā ir veids, kā cilvēks cenšas iekārtot pasauli ap sevi viņam vēlamajā virzienā. Ar cilvēka vēlmēm šeit jāsaprot ir viss tas, kas motivē politiskā procesa dalībnieka rīcību, tai skaitā dalībnieka izpratne par kopienas kopīgo labumu un dalībnieka gatavība faktiski ierobežot sevi viņa izpratnē augstāku vērtību vārdā. Reducēt cilvēka vēlmju buķeti uz vienu — cieņas izjušanas — dimensiju nozīmē ne tikai laupīt vārdam “cieņa” tā nozīmi, bet arī indoktrinēt cilvēku jaunā, nesakarīgā, uz nesamierināmiem konfliktiem orientētā morālā mācībā.
Kažokas negodprātība slēpjas atziņā, ka šī no pašiem progresīvākajiem apcirkņiem aizgūtā ideja par cilvēka jušanos cienītam ir daļa no mūsdienu demokrātiju konsensa. Tā it kā nebūtu nekāds vairāk vai mazāk apgaismots vai tumsonīgs konservatīvisms, tā it kā nebūtu nekāds judeokristīgajā tradīcijā balstīts tradicionālisms, arī ne komunisms vai savas konsekvences apzināties un atklāti par tām runāt spējīgs sociālisms, kuros visos idejas par kopīgo labumu nebūt nebalstās indivīda jūtās, no kopienas atrauta indivīda pašrealizācijas iespējās vai idejā, ka viņu kopiena būtu uzliekama uz vienas salīdzinošas skalas ar visām citām kopienām (un tāpēc kaut kādā brīnumainā kārtā, nezin ar kādām tiesībām leģitimētā veidā vienādojama ar tām). Pēdējā no šīm idejām ir globālisms. Vai tiešām Kažokas kundzes redzeslokā nekad nav patrāpījušies tādi interesanti politiskās arēnas dalībnieki kā antiglobālisti? Vai tiešām nav dzirdēts par konservatīvo un mēreno uzvarām parlamentu vēlēšanās Zviedrijā, Itālijā, Ungārijā un citur?
Diez vai Kažoka savās sociālajās studijās ir palaidusi garām tādu diezgan vienkāršu dabas likumu, ka indivīda pašrealizācijas iespējas nenovēršami rada nevienlīdzību. Proti, no ekspertes aprakstītajiem četriem mērķiem vismaz trešais un ceturtais ir pretrunā viens otram. Ja jaunāko laiku karstais “cieņas” jautājums tiek piemirsts un paskatās plašāk, tad strīdi par to, ciktāl ļaut indivīdiem pašrealizēties un ciktāl ļaut nevienlīdzībai dabiski plesties ir taču ideoloģiju galvenā saduršanās vieta!
Iveta Kažoka vismaz šo atziņu kontekstā darbojas tendenciozu progresīvo ideju aģitatoru manierē. Tiek pasniegts tāds politiskā spektra redzējums, kurā vietas ideoloģiski atšķirīgiem skatījumiem vienkārši nav. “Mūsdienu demokrātijās ir diezgan liels konsenss par to, ko nozīmē laba sabiedrība,” saka Kažoka, un uzskaita četrus punktus, kurus kā galvenos mērķus vai “pareizo virzienu” nebūt neredz iepriekš uzskaitītie citu ideoloģisko pārliecību pārstāvji.
Otro daļu lasīt šeit.