Par Ivetas Kažokas atziņām II
Pirmo daļu lasīt šeit.
Komentējot pirmos divus tvītus, konstatējām, ka Kažokas prāt mūsdienu politiskajā arēnā neeksistē fundamentāli atšķirīgi redzējumi par to, kurp sabiedrībām vajadzētu virzīties. Tā ir ideologiem raksturīga taktika — izlikties, ka par jaunākajām, pašu izvēlētajām un iepriekšējām paaudzēm, iespējams, svešām pamatnostādnēm jums ir jābūt vienprātībā ar izglītotajiem, izteikties tiesīgajiem.
Šī taktika var arī nebūt apzināta. Normāls, vesels, saliedētā sabiedrībā cieši iekļāvies cilvēks patiešām var neredzēt ideoloģiju, kurā pats ir uzaudzis. Līdzīgi kā zivs varbūt neapzinās, ka atrodas ūdenī, kamēr nav bijusi ārpus tā. Tomēr no sabiedriskās politikas ekspertiem mēs sagaidām mazliet plašāku redzējumu, kaut vai minimālu izpratni par to, kāpēc demokrātijas citadelē ASV un ne tur vien ir vismaz divas diametrāli pretējas ideoloģiskas nometnes. Tāpēc arī izlikšanās par tāda dalījuma neesamību ir uzskatāma par negodprātīgu. Gudrāki ļaudis ir teikuši, ka ideoloģijas no veselīgām attieksmēm atšķir tieši tas, ka ideoloģijas galvenais taktiskais paņēmiens ir izlikties, ka nekādas dogmas nav — jo nav jau alternatīvu. Tādā ziņā šis nelietīgais paņēmiens nav svešs arī liberālismam alternatīvu ideoloģiju aizrautīgākajiem vai neapzinātākajiem bīdītājiem.
Tomēr vienlaikus ar izlikšanos par alternatīvu neesamību, šajos tvītos nolasās arī kāda īsta un mūžsena gudrība. Proti, ka ar pilnīgi baltu lapu “izbraukt” jeb sasniegt jebkādus politiskus mērķus nav iespējams. Ja labi daudz studē pārvaldību, tad ar laiku neizbēgami nonāk pie konservatīvisma sistēmiskajām pamata patiesībām. Kažoka trešajā tvītā raksta:
“Attiecīgi svarīgākais uzdevums mūsdienu demokrātijām: uzbūvēt tādu politisko un pārvaldes sistēmu, kas secīgi, soli pa solim, ļauj doties daudzmaz pareizā virzienā (uz 4 mērķu sasniegšanu). [..]”
Šajā un citos sērijas tvītos var skaidri manīt, ka Kažokai arī ir skaidrs, ka bez politiku pārmantošanas nekas pamatīgs un apzināts ilgermiņā nav realizējams vai nosargājams. Ja katra paaudze vai katrs Saeimas sasaukums uzskatīs sevi par pirmo apgaroto, kam atšķirībā no priekšgājējiem beidzot ir skaidrs viss un ka savā apskaidrībā tas spēj lēmumu pieņemšanā visu iepriekš zināto ietvert, tad mēs vienmēr paliksim sākumpunktā. Programmatūras izstrādē netriviālas sistēmas nepārtaisa katru reizi, kad darbā pieņem jaunus darbiniekus, kas nav bijuši aculiecinieki pastāvošās sistēmas ģenēzei. To saprast nozīmē saprast konservatīvisma teorētisko pamatojumu.
Ceturtais tvīts pilnā garumā:
“Tādēļ lielā mērā pārvalde (ierēdniecība) ir svarīgāka par politiku — tā notur kursu labākā trajektorijā pat apstākļos, kad politiķi vēlas eksperimentēt vai nevēlas neko. Bet arī ierēdniecībai ir raksturīgi sākt šaubīties par izvēlētā kursa pareizību un pārlieku aizrauties ar jaunām teorijām. Visādas jaunas, modīgas pieejas, “brīnumlīdzekļi” ātrai pārvaldes uzlabošanai, vienlaikus nenostiprinot fundamentus, parasti ir šarlatānisms.”
Jautājums, ko progresīvie sev parasti neuzdod: kā tas nākas, ka tieši jūsu paaudze ir tā, kurai ir tiesības diktēt plānu visām nākamajām paaudzēm, bet jums nav tādas pašas saistības ar iepriekšējām? Vai tiešām jūs domājat, ka kādai paaudzei pēc jums negribēsies izbaudīt politisko brīvību, tas ir, iespēju lemt par alternatīvu paša sabiedrības organizāciju? Piemēram, ja nākotnē pār kādas sabiedrības vairākumu nāks apskaidrība, ka stingri novilktas robežas starp valstīm nav nemaz tik slikta lieta, vai viņiem šodienas progresīvo skatījumā būs tiesības uzcelt mūrus, virtuālus un ne tik virtuālus? Vai tomēr ne, jo tas būs pretrunā kādam šodien apgaismības apogejā pieņemtam plānam?
Mēs neesam visu iepriekšējo paaudžu ķīlnieki, bet tādas nav arī paaudzes, kas nāks pēc mums. Ja uzskatām sevi par saprātīgām būtnēm un ja vispār atļaujamies runāt par civilizācijas progresu, tad nevar vienlaicīgi apgalvot, ka pašreizējais sabiedrības iekārtojums un arī visas tā mums neizprotamās detaļas būtu kaut kāda liela kļūda. Konservatīvisms ir attieksme, ka pastāvošais stāvoklis ir evolūcijas rezultātā “ģenerējies” risinājums. Ar evolūciju jāsaprot gan dzīvās, gan nedzīvās dabas, gan cilvēka prāta pasauli veidojošo elementu pārmaiņas.
Datorzinātnes nozarē, ko sauc par evolucionāro skaitļošanu, uzģenerētu optimizācijas uzdevuma atrisinājumu parasti nevar izsekot. Proti, nav iespējams uzrādīt risinājuma soļus un pateikt, kāpēc (kādas apakšproblēmas risināšanai) katrā solī tika pieņemts viens vai otrs lēmums. Evolucionārajos algoritmos jaunu atrisinājumu kandidātu izvēli nosaka nejaušība, kas nozīmē, ka nekāda kritērija, pēc kura racionālas apdomas rezultātā tas būtu bijis konstruēts, nav. Evolūcijas darba metodes konceptuāli ir pavirša kopēšana (mutācija) un krustošanās (rekombinācija). Šajās divās operācijās nav iekļauti nekādi racionāli ar pašu “uzdevumu” saistīti apsvērumi — tas vienkārši ir tas, ko abstrakti var mēģināt darīt ar vienu vai vairākām lietām, lai pamēģinātu kaut ko jaunu un vienlaikus ne pārāk tālu aizvirzītos no rīcībā esošajā “atrisinājumā” ietvertiem labumiem. Evolūcijā atrisinājumi pierāda savu labumu nevis caur savu rašanos, bet ar izdzīvošanu. Ja tie iztur pārbaudījumus un paliek spēkā vairākās novērojumu paaudzēs, tas nozīmē, ka tie atbild uz vides uzdotajiem jautājumiem. Tas nenozīmē, ka tie būtu labi vai slikti, bet ka tie ir dzīvotspējīgi.
Progresīvi orientēts cilvēks aplūko pasauli kā kaut kādu fiksētu vidi, kura viņam ir lielā mērā skaidra un kuru viņš vienkārši aiz laba prāta grib sakārtot. Domājošs cilvēks visai ātri apjēdz, ka bez sistemātiskas pieejas viņš to pasauli nevar sakārtot. Ka viņa sakārtojums izdosies tikai tad, ja kāds no viņa pārņems stafeti, kad viņam pašam vairs nebūs spēka vai kad beigsies viņa gaitas šaisaulē. Bet progresīvo cilvēku no konservatīvismu izprotoša cilvēka atšķir atpakaļskata spoguļa trūkums, kas liedz viņam redzēt, ka pirms viņa dzīvojušie ir nonākuši līdz līdzīgiem slēdzieniem, un ka pirms viņiem dzīvojušie — tāpat.
Aģitācija par labu ierēdniecības pārspēkam pār politiku izskatās pēc mēģinājumiem būt par pēdējo paaudzi, kurai ir politiska teikšana. Mēs nospraudīsim vai jau esam nosprauduši virzienu, bet tālāk — galvenais, lai izpildītāju mašīna ir labi ieeļļota. Laba ierēdniecība ir nepieciešama, lai realizētu visvienkāršāko šodienas iniciatīvu — par to nav šaubu. Bet vai tai ir jākļūst par varas atzaru, kas piedalās pārējo varu līdzsvarošanā? Vai tiešām ierēdniecības uzdevums nav primāri rūpēties par konstitūcijā noteikto varas atzvaru rīcībspēju? Proti, lielākā daļa ierēdniecības balsta izpildvaru, daļa likumdevējvaru un vēl daļa — tiesu varu. Pie kura varas atzara pieder Kažokas priekšrakstītā ierēdniecība, kurai ir uzdotas tiesības sabotēt kādas esošās likumdevējvaras iespējas realizēt savu politisko programmu, kam tai ir tautas dots mandāts? Te nav runa par ierēdniecības pienākumu vienmēr rīkoties saskaņā ar ne tik viegli grozāmo un dažos pantos nemaz negrozāmo Latvijas Republikas Satversmi. Kažoka pavisam nevainīgi teoretizē par to, ko Amerikā dēvē par deep state.
Saskaņā ar mūsu Satversmi, Latvijā ir trīs varas atzari. Rietumu demokrātijās runā par ceturto varu — par brīviem, neatkarīgiem medijiem. Te nevar neiestarpināt kādā nesenā radio raidījumā dzirdēto par ceturto varu, kas apliecina tās neesamību Latvijā. Saskaņā ar TVNET galvenā redaktora Toma Ostrovska teikto ceturtā vara Latvijā nodarbojas ar sociālajiem jautājumiem. Varētu teikt, ka tāda kā studentu padomes sociālo lietu komisija. Ja kāds, piemēram, nejūtas cienīts, tad ceturtā vara taisīs troksni. Tāda kā privileģēta (un Latvijas gadījumā valsts apmaksāta) vēlētāju grupa. Rietumu demokrātijās ar ceturto varu parasti gan saprot pirmo trīs varu atsvaru jeb pieskatītāju. Jo varas nenovēršama blakusparādība ir, ka tā cilvēkus korumpē. Tieši tāpēc ir vairākas varas, cerībā, ka tās viena otru pieskatīs kaut vai tāpēc, lai cilvēka godkāres motivētas varētu demonstrēt savu augstsirdību. Kažoka runā par deep state veida ierēdniecību, kas apturēs visādus Trampus, breksitus, antivakserus un citus “šarlatānus” nevis tāpēc, ka tie būtu kaut ko pārkāpuši, bet tāpēc, ka viņi dara ne tā, kā ir izvēlētajā plānā.
Tā sabiedrības organizācija, kurā esam sevi atraduši un apzinājušies, ir jau tas Kažokas minēto secīgo soļu rezultāts. Tikai nevis mūsu noteikto, bet visu iepriekšējo cilvēku paaudžu līdz šim veikto soļu, tai skaitā neapzināto, apkopojums. Mums ir teikšana, mēs varam mazliet pamainīt virzienu un mēs varam tādējādi mazliet noteikt virzienu nākamajām paaudzēm. Bet nevajag pārvērtēt savu izredzētību un savu lēmumu nekļūdīgumu. Pirms dot vārdu, piemēram, enerģijas pilniem jauniešiem, vajadzētu mēģināt darīt gribētājos viest izpratni par fizikālajiem procesiem, kas rada tādas racionāli ar šodienas zināšanām neizskaidrojamas institūcijas, no kurām tik ļoti gribas atkratīties. Kad Kažoka runā par secīgu soļu izpildi, viņa nerunā aplami, bet viņa piemirst, ka viņa jau pati ir daļa no iepriekšējo paaudžu veidotā plāna. Kāpēc tas, kurš nerespektē viņam atstāto plānu (piemēram, izpratni, ka cilvēka jūtas nebūt nav tas uzticamākais labas sabiedrības iekārtojuma mērs), būtu pelnījis tiesības noteikt plānu visiem tiem, kas nāks pēc viņa?