Levits tiesnešu konferencē
2022. gada 20. maijā tiesnešu konferencē “Tiesas neatkarība demokrātiskas sabiedrības interesēs” tiesnešus uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits. Šajā uzrunā prezidents aprakstīja Latvijas tiesiski demokrātisko valsts iekārtu kā spriedzi starp diviem “modernas” konstitucionālas valsts pamatprincipiem: demokrātijas pamatprincipu un tiesiskas valsts pamatprincipu. Apzīmējums “moderna” pelna atsevišķu apcerējumu, jo Levita kungs to uzsvēra vairākas reizes, tā it kā tas būtu kāds juridisks jēdziens, lai gan visdrīzāk ir vienkārši Levita kunga mēģinājums iepīt diskursā kādu elastīgu konceptu, zem kura vajadzības gadījumā paslaucīt visu racionāliem argumentiem nepakļāvīgo, taču modei atbilstošo (kādā citā apcerējumā jau īsi rakstīju par bubuli, ko sauc par “21. gadsimtu”, “progresu” u.tml.). Par to gan citreiz.
(Linku uz viņa runu pilnā garumā skatīt komentārā)
Cita starpā Levita kungs teica šādus vārdus:
"Demokrātijas pamatprincips nodrošina konkrētā vairākuma gribas īstenošanu. Kādēļ vairākuma, nevis mazākuma vai pat atsevišķas personas gribas īstenošana? Tādēļ, ka tādā veidā tiek panākts vislielākais sabiedrības atbalsts un apmierinātība. Tā ir demokrātijas principa jēga. Savukārt tiesiskas valsts pamatprincips aizsargā mazākumu vai atsevišķu indivīdu pret vairākuma netaisnīgu rīcību."
Man ir pāris iebildumi. Šodien centīšos konkretizēt iebildumu slinkajam vispārinājumam par tiesiskas valsts pamatprincipa funkciju, ar kuru Valsts prezidents apgaismoja tiesnešus.
Satversmes komentāros kā tiesiskas valsts principa elementi ir uzskaitīti:
- tiesību virsvadība, tai skaitā konstitūcijas pārākuma princips,
- likuma virsvadība jeb likumības princips, pārvaldes tiesiskuma princips, patvaļas aizliegums;
- varas dalīšana;
- cilvēka pamattiesību saistošais raksturs;
- tiesiskās drošības un paļāvības princips, tai skaitā indivīdam nelabvēlīga likuma atpakaļvērstā spēka aizliegums;
- samērīguma princips;
- valsts atbildība;
- procesuālās garantijas;
- labas pārvaldības princips.
Neviens no šiem elementiem pats par sevi nav par kaut kādu automātisku mazākuma (vai vairākuma) aizsardzību (bet ir par indivīda aizsardzību). Ja demokrātiski pieņemtā likumā ievēroti šie apakšprincipi, tad piederība mazākumam pati par sevi nedod pamatu nekādām pretenzijām tiesiskuma ziņā.
Uzskatīt, ka tiesiskums aizsargā mazākumu, bet ne vairākumu, nozīmē aizmirst, kas Latvijā notika iepriekšējo pusotru gadu un atsevišķos jautājumos turpina notikt, proti, cilvēku ierobežošana vakcinācijas statusa dēļ. Ja kāds arguments vispār varēja būt par labu represijām, tas varēja būt (uz brīdi pieņemot, ka eksperimentālas, infekcijas izplatību ierobežot nespējīgas vakcīnas uzspiešana nepārkāpj cilvēkam neatņemamās tiesības) par to, ka kaitējums vairākumam no citu nevakcinēšanās pārsniedz kaitējumu (tai skaitā ar tiesību ierobežošanu), kas tiks nodarīts ierobežotajam mazākumam. Tāda selektīva tiesiskuma kā mazākuma aizsardzības interpretācija, kādu savā runā deklarē Levits, ir netaisnīgums pats par sevi.
Levita kungs teica, ka “tiesiskas valsts pamatprincips aizsargā mazākumu vai atsevišķu indivīdu pret vairākuma netaisnīgu rīcību”. Nē, tiesiskas valsts pamatprincips aizsargā jebkādas proporcijas ļaužu grupu pret jebkādas proporcijas ļaužu grupas netaisnību, tai skaitā, tas aizsargā vairākumu pret vienu varas uzurpatoru, tai skaitā, tas aizsargā vairākumu pret netaisnīgu mazākumu. No tā vien, ka es esmu mazākumā, taisnīgums nav automātiski manā pusē. Taisnīgums ir manā pusē tikai tajā ziņā, ka mana būšana mazākumā pati par sevi nav pietiekama, lai diskvalificētu manas tiesības uz savas taisnības paušanu. Vai man faktiski ir taisnība, ir jānosaka kaut kam vēl citam, proti, manas prasības saturam.
Izplatoties šai Levita atkārtotajai tiesiskuma nepilnīgajai interpretācijai — ka tas aizsargā mazākumu tāpēc vien, ka tas ir mazākums — sabiedrībā dabiski sāk veidoties grupas, kuras redz šo “tiesiskuma” caurumu kā vieglāko veidu, kā izbīdīt savas interešu grupas prasības apejot demokrātisko procesu. Tas ir tas, kas notiek pasaulē pēdējās dažas desmitgades. Ja var nodefinēt sevi kā mazākumu, kas cieš no tikpat patvaļīgi nodefinēta vairākuma, tad pēc šo aktīvistu domām viņiem automātiski ir taisnība un viņiem kaut kas pienākas, neatkarīgi no paša nošķīruma pamatotības. Laikos, kad darbošanās ārzemju kapitāla dāsni finansētajās nevalstiskajās organizācijās ir faktiski tāds kā noteikta žanra mīkstā galdiņa urbēju galvenais nodarbinātības tirgus, jāsaprot, ka šo aktīvistu skaļumam un degsmei nav tiešas saistības ar netaisnību, pret ko tie teicās cīnāmies, bet drīzāk ir saistība ar viņu gatavību cīnīties par labākajām karjeras iespējām attiecīgajā nozarē. Tas, protams, neizslēdz, ka grupa var arī pārstāvēt pavisam pamatotu prasību pēc kādas reālas netaisnības novēršanas.