Mazliet pa pieskari

Mentālās veselības problēmas ir simptoms. Sistēma mēģina pateikt, ka tā tiek pakļauta lielākai slodzei, nekā tā ir spējīga izturēt. Kas ir sevi ar kaut vai relatīviem panākumiem pārbaudījis izturības sportos, droši vien zina, ka īpaši spītīgam prātam ir grūti ko pateikt (lai kurš būtu teicējs — cits cilvēks vai paša ķermenis). Sajūta, ka tu vairāk nevari, nav skaidra un viennozīmīga. Šai informācijai ir kaut kā jānonāk līdz lēmuma pieņemšanai. Mentālās veselības problēmas, ar ko es saprotu tikai tādas lietas, par kādām cilvēki nekaunas publiski runāt vai par kurām viņi var filozofēt no "uzliesmojumiem" brīvos brīžos, ir veids, kā sistēma (kuru veido apkārtējā vide, mūsu priekšstati par to un mūsu kapacitāte to interpretēt) ziņo, ka netiek galā ar uzdevumu.

Viens no mentālās veselības maldīguma stūrakmeņiem ir, ka tā tiek skatīta indivīda ietvaros. Ja tā ir saslimšana, kura izzustu, ja cilvēks nonāktu citā darba vietā, citos sadzīves apstākļos, citā zemē, ar citiem materiālajiem apstākļiem, tad manā skatījumā tā nav īsta saslimšana, kuras meklējamais un izskaužamais perēklis būtu cilvēka ķermenī. Tā ir zīme, ka cilvēks (prāts un ķermenis kā viens vesels) netiek galā ar stāvokli, ka problēma ir drīzāk ārpus cilvēka, nekā pašā cilvēkā kā dzīvā radībā. Vaina var būt arī cilvēka priekšstatā par situāciju, kuru viņš veido ar kaut kādiem modeļiem.

Mentālās veselības diagnoze pati par sevi ir viens no modeļiem, kā tiek abstrahēta neoptimāla sistēma. Modelis nav ne absolūti pareizs, ne absolūti nepareizs. Bet modeļa izvēle spēlē lomu tajā, kur cilvēks saredzēs iedarbības sviras stāvokļa izmainīšanai. Ja izvēlas mentālās veselības modeli, tad principā dzīves apstākļu neatbilstība cilvēka prāta spējai to interpretēt uzliek atbildību uz cilvēka prātu labākajā gadījumā, cilvēka fizioloģiju sliktākajā. Tātad skatījums ir, ka nevis cilvēks nodarbojas ar kaut ko pretrunīgu, kaut ko stulbu un pašam sev kaitniecisku, bet, ka viņu ir piemeklējis kaut kāds brīnumains, zinātnes vēl neidentificēts velniņš. Un, ka vajag šo velniņu ar kaut kādiem ārējiem līdzekļiem dabūt laukā. Un tad viss, neko nemainot, piemēram, sadzīvē, darbā vai pat kopienā, kurā “slimais” indivīds dzīvo, pēkšņi atrisināsies.

Tie, kas ir jebkad aizstrādājušies, aizsportojušies vai kā citādi aizgājuši līdz savu spēju robežām (kas var arī būt darbā, piemēram, ļoti sarežģīta uzdevuma priekšā), tie zina, ka bez iepriekšējas pieredzes signāls no sistēmas nav: “Tu esi sasniedzis savu spēju robežu, šis ir nesakarīgi, šis ir tev par grūtu, padodies, met mieru!”. Atkarībā no jūsu ieradumiem, signāls var būt jebkas, bet tas nekad nav kaut kāds artikulēts paziņojums uz “sistēmas monitora”. Trauksme, nemiers, vēlme darīt kaut ko citu, vēlme iet gulēt, ēst vai skriet, apātija, nogurums, reibonis, dusmas, atcerēšanās par citiem plāniem — dajebkas. Sistēmai ir kaut kā jums jādara zināms tās spēju operēt izsīkšana. Jo vairāk cilvēks spītēsies turpināt darboties šādos apstākļos, jo dīvainākas būs sistēmas uzdošanas pazīmes. Fizika ir nepielūdzama. Kaut kādā veidā tā liks par sevi manīt.

Ko sistēma dara zināmu? Ka tā nespēj vairs funkcionēt tajā līmenī, kādā jūs komfortabli jūtaties, ka pieņemat apzinātus lēmumus par notiekošo (vai vienalga kāds cits ir jūsu veselīgas eksistences uztveres modelis). Tā nespēj funkcionēt tādā ziņā, ka tā vairs nerada jums iespaidu, ka liekat kāju uz stingra pamata.

Tad lūk. Izlikšanās, ka mentālās veselības krīze nebūtu kaut kā saistīta ar sabiedrību, kurā mēs dzīvojam, un koncentrēšanās uz “slimojošo” indivīdu ir totāls pašapmāns.

Pats amizantākais šajā mentālajā akrobātikā ar indivīdu kā “slimības” perēkli ir tas, ka lai arī sistēmas anomālijas sakne tiek identificēta indivīdā, parasti par mentālo veselību runā tieši tad, kad mēģina parādīt, ka indivīds par to nav atbildīgs. Respektīvi, ka indivīda jebkāda rīcība šādā ar mentālās veselības problēmu birku apzīmējamā stāvoklī ir teju attaisnojama. Šai akrobātikai cauri spīd tehnokrātiskais piesitiens. Indivīds pats ir neatbildīgs, bet kolektīvais saprāts un industrijas — ļaujiet, mēs palīdzēsim! Ko viņi īsti palīdzēs? Laikam jau palīdzēs neredzēt anomālijas.

Droši vien ne man vienam ir tāda hipotēze, ka automatizācija un digitalizācija, varētu teikt mākslīgā intelekta attīstība, veicina mentālās veselības industriju. Kāpēc? Tāpēc, ka tā nav eksakta. Cilvēki tiek izspiesti no loģiskām, daudz maz eksaktām nodarbēm un tiek spiesti nodarboties ar čūsku eļļas pārdošanu, jo tur viņi var pretendēt uz nezinātnisku, nefalsificējamu autoritāti. Es saku, ka nav tā, kā šis te sociālo zinātņu eksperts vai pat otrs cilvēks saka. Un viņš saka, ka es nevaru to zināt, ka tikai viņam ir pieejama paša dzīvotā pieredze. Tā nav man sasniedzama, viņš ir absolūta autoritāte. Klausītājs, loģiski domājošs cilvēks vai dators, izrēķina: ā, paga, tad jau sanāk, ka tas un tas, tātad tu saki, ka zeme ir plakana? Bet vienīgā autoritāte saka: nē, tur ir speciāls gadījums, tad es jūtos tā un tā.

Varētu teikt, ka tas ir cilvēka mēģinājums izmukt no mašīnas nagiem. Sociālās zinātnes varētu pieskaitīt nozarēm, kuras plaukst no cilvēka izspiešanas no eksaktās pasaules. Cilvēki, kas visu automatizē un neļauj cilvēkiem nodarboties ar to, ar ko viņiem patīk nodarboties, rada bulšitu. Un tad cilvēki, lai izdzīvotu, iemanās iecienīt nodarbošanos ar bulšitu. Iemanās atrast tajā jēgu. Bet cilvēka prātam un ķermenim, ja bulšits tiek ieviests viņa dzīves laikā, nevis viņš ir piedzimis tajā, ir kaut kādas spēju robežas. Tas nevar justies pilnvērtīgi funkcionējam ar jauniem modeļiem, kas ir nelietojami sociālā vidē — saskarē ar citiem cilvēkiem, ar realitāti, kuru cilvēks pieredz kopā ar citiem cilvēkiem. Cilvēka aparatūra sāk streikot. Kā lai tā citādāk pasaka, ka vairs netur?

Ceļš uz labu mentālo veselību ir nevis dedzīga sajātās sabiedrības glābšana, bet bezsakara atrašana savā personīgajā dzīvē un tā izskaušana. Veselīga un laimīga sabiedrība tiek uzturēta nevis no centrālā biroja, bet sadalītā manierē — ar katra apzinīgā indivīda palīdzību. Cilvēka prāts ir radīts būšanai noteiktos apstākļos, kad darītajam ir jēga, kad tas vieno cilvēku ar citiem cilvēkiem, kad lietas ir puslīdz sakarīgas (nav bezsakara). Rūpes par mentālo veselību ir šādu apstākļu veidošana savā personīgajā dzīvē.

Kāds ir labāks ceļš laukā par retrītiem, terapijām un tablešu rīšanu? Labāks ceļš ir šķetināt tās nesakarības, kuras vairojas mūsu tuvējā sabiedrībā. Labāks ceļš par savu modeļu būvēšanu ir atzīt tos modeļus, ko cilvēce ir atklājusi pirms simtiem un tūkstošiem gadu un kas ir izturējuši pārbaudījumus līdz mūsdienām. Patiesība, starp citu, ir viens tāds modelis. Cilvēka prāts evolucionāri nav diez ko mainījies jau sen. Mainījušies ir tikai modeļi, kas tajā tiek ielādēti. Tātad vaina ir modeļos, uz tiem būvētajās realitātēs un interpretācijās. Ir jāpiedalās un jāveido ap sevi sakarīgas institūcijas, no kurām nevajag retrītu. Ir jānorāda uz bulšitu un jāmazina tas.