Privātas piezīmes saistībā ar Kodokas pēdējo izdevumu

Mana konversija no drošo, neitrālo, inteliģento un pareizo viduslīniju ieturošā The Guardian lasītāja (tiesa, ar biežiem acu bolīšanas gadījumiem, kā tālāk paskaidrošu) pa īstam sākās 2020. gada jūnijā. Galvenokārt pateicoties Džordža Floida noslepkavošanai un amerikāņu un britu reakcijai uz to. Šodien šķiet, ka nekas tāds nebūtu noticis, ja nebūtu bijis kovida. Bet bija sācies kovids un cilvēki bija ieslodzīti un viņiem vajadzēja ieganstu izlauzties. Un tāpat kā Rīgā kovids beidzās ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, tā Londonā kovids uz brīdi beidzās līdz ar svētā Džordža kanonizācijas procesiju pārsviešanos pāri okeānam.

Notikušais pārrāvums kovida ierobežojumos (tā pamatojums) īsti nelīmējās kopā ar maniem iespaidiem par faktisko rasismu (tā neesamību) Londonā. The Guardian pavadā būdams, es biju pārliecināts, ka kovids tā pasniegtajā dimensijā bija lielākais civilizācijas pārbaudījums šajā gadsimtā (tas tāds arī vēlāk izrādījās, bet ne tajā dimensijā, kādā par to mēs sākotnēji sašutām). Kā tā varēja būt, ka viena pastulba policista nežēlība pret vienu pastulbu bandītu sit pušu gadsimta mēri. Pēc desmit imigranta gadiem pa dažādām Londonas borovām, mazliet it kā paceļojis, un dažas reizes pat uz vairākām dienām pabūnot arī pašā Amērikā dažādās vietās, man bija radies iespaids, ka, ja kaut kur pasaulē cilvēki neredz cilvēka ādas krāsu, tad tā ir Londona. Bet izrādījās, ka nav tā. Ne tikai mēris nu bija pie kājas (kāds es izrādījos muļķis, iedams aprīlī skriet uz parku ar masku un cimdiem!), bet arī ādas krāsa ir vissvarīgākais, kas cilvēkam var būt.

Jā, bija ar laiku sākuši parādīties visādi “lepns būt” tas un “lepns būt” šitais. Man jau nekad īsti nelikās kopā, kā var skaļi būt lepns par kaut ko. Ja es jebkad esmu identificējis sevī lepnību, tad tikpat apzināti man uzreiz ir sekojusi vainas sajūta. Kur nu vēl par ādas krāsu! Man prātā bija stipri iespiedušās vēl deviņdesmito un agrīno divtūkstošo gadu Holivudas ideālistiskās filmas. Kaut kā neatminos, ka Mārtina Lutera Kinga vēstījums būtu bijis likt rasisko piederību augstāk par visu. Labi, pasaule šajā ziņā bija sagājusi sviestā, bet tam nevajadzēja traucēt manu individuālo virzību uz to, uz ko virzās The Guardian lasītājs. Neprasiet, kas tas ir — nav pieklājīgi!

Labi, sviests bija arī tas MeToo. 2017. gadā vēl brīdī, kad par to ofisos varēja skaļi runāt, jo pareizais konsensus vēl nebija noformējies, atceros skaļu sarunu ap pusdienlaiku pāri datoru rindām ar vienu citu programmētāju (kuram viss darbagalds bija nokrauts ar LEGO un cita veida figūriņām), kurš bija pārliecināts par sieviešu apspiešanu. Tas bija saistībā ar nu jau plašu skanējumu ieguvušo Google inženiera atklāto vēstuli. Šķita, ka mana kolēģa argumenti bija vairāk domāti netālu sēdošo sieviešu siržu iežēlināšanai nekā loģiskai, realitātē balstītai diskusijai.

Labi, bija arī visa tā rozā matu padarīšana. Mums Python programmēšanas valodas konferencēs tas sviests jau pletās vairākus gadus. No veselā saprāta neatteikušies austrumeiropas programmētāji pēdējās rindās klusi smīkņāja par visādiem vietniekvārdiem uz pirmajiem slaidiem, par to, kāpēc tehnoloģiju konferencē vajadzētu runāt par būšanu sievietei, par ciešanu no viltvārža sindroma, par būšanu nebināram, ne pārāk baltam un vēl nezin kādam.

Tā kā pār mani vienmēr gāžas ideju un projektu Niagāra, pasaules nojūgšanās dažās sfērās mani īsti neuztrauca — es biju to visu veiksmīgi nolicis kaut kur fonā kā kaut kādas pārejošas lietas, kā apstiprinājumu manai vienkāršotai teorijai par to, ka cilvēki meklē savas esības jēgu, pārāk ilgi skatās uz sevi spogulī u.tml. Un ka tas kaut kad pats no sevis pāries, jo tas vienkārši ir stulbi, tas neliekas kopā. Arī es taču savulaik biju daudz laika pavadījis veroties savās dzīlēs. Tas ir tikai normāli, ka visi zinātkāri cilvēki mazliet paurbina ne tikai degunu, bet arī nabu līdz saprot, ka sabojāta apziņas sistēma nevar sevi apzināti salabot.

Kopš 2015. gada es strādāju kā kontraktors un pie neviena klienta neesmu gājis ne uz kādām darbinieku apmācībām, neesmu lasījis nevienas instrukcijas par iekšējām procedūrām vai par pareizu uzvešanos. Zināju, ka lielajās organizācijās, kurās esmu strādājis, parastajiem darbiniekiem ir kaut kāda instruktāža, ir periodiskas sarunas ar tiešajiem priekšniekiem. Vienā no pēdējiem pilna laika darbiem mani mēģināja bīdīt uz mīksto prasmju kursiem. Lai jau cilvēki to dara, es mēģināšu no tā visa izvairīties un būs labi. Es to visu norakstīju uz ierasto birokrātiju, kas rodas nodarbināties alkstošo pūļu rezultātā.

Cilvēki grib būt kaut ko izdarījuši, rosību attēlojuši, algu nopelnījuši. Cilvēki grib būt svarīgi, viņi shēmo shēmas, kuras sagādā viņiem sashēmošanas gandarījumu un vēlāk ļauj pielūkot, lai citi seko shēmām. Noteikumu izpildīšana ir tāda kā datorspēle. Cilvēkiem patīk spēlēties smilškastē, cilvēkiem patīk spēlēt lomu spēles, cilvēkiem patīk meklēt izeju no labirinta. Šo nodarbju īstenā būtība ir nevis shēmas sasniedzamais mērķis, bet bauda to darīt. Tā kā cilvēkiem patīk spēlēt datorspēles, tad bieži vien arī pilnīgi idiotiskas shēmas sākumā ļauj sasniegt nospraustus sistēmas izvada mērķus. Kamēr cilvēks ir radīšanas un izziņas procesā, kamēr viņš pats būvē labirintu, kamēr viņš meklē izeju no pirmā sev svešā labirinta, lai tā galā atrastu siera gabaliņu un cilvēkam to siera gabaliņu patiešām vajag, tikmēr tas viss ir forši. Bet, kad izrādās, ka orientēšanās labirintā ir spiesta lieta, kad iepriekšējie shēmojumi padara jaunākos klejojumus pa labirintu par apnicīgu ņemšanos, tas vairs nav tas. Cilvēki pārstāj no sirds spēlēt spēli un spēles ietvaros radītais mehānisms vairs nesasniedz tā funkcionālos mērķus. Bet es zināju — kamēr man izdosies būt kontraktoram, es būšu no tā paglābts.

Lai arī pasaule viennozīmīgi jūdzās lēnām nost un lasīt The Guardian bija kļuvis arvien grūtāk, man bija izdevies nodalīt to visu. Nebija sajūtas, ka nav iespējams teikt, ko domā — kā lietas patiesībā šķiet esam. Nebija sajūtas, ka ir jārunā pareizi. Bet Džordža kanonizācija visu izmainīja. Kā tā var būt, ka it kā inteliģenta avīze raksta pilnīgas, nesakarīgas glupības. Atkal un atkal. Kā tā varēja būt, ka manas iecienītās BBC sporta ziņas bija kļuvušas par sporta industrijā nodarbināto izjustās pārestības ziņām.

Dienā, kad es pateicu kādam cilvēkam, ka man šķiet, ka visa pasaule nu gan ir tā nojūgusies, ka es gandrīz vienīgais domāju sakarīgi un ka tas nozīmē, ka es esmu traks, man ieteica palasīt britu žurnālu Spectator. Tas tik bija atklājums! Spectator lapās iepazinu rakstnieci Laionelu Šraiveri, kura šķita sakām lietas, par kurām biju kaut kā automātiski iemācījies, ka tās nedrīkst skaļi teikt, jo citi tā galīgi nedomā. Uzreiz nopirku vienu Laionelas Šraiveres grāmatu. Tas bija romāns par kādu sievieti jau diezgan cienījamā vecumā, kura īsā laikā kļūst par atkarīgo no skriešanas, dalības visādos triatlonos un, protams, no trenēšanās visam tam un no visas pareizākās atribūtikas pirkšanas. Tas bija ļoti pazīstams labirints, kurā arī man bija gadījies iemaldīties. Tagad īsti neatceros, kādas vēl idejas Šraivere manī iedēstīja pa daiļliteratūras tiešo savienojumu ar zemapziņu, bet uzreiz pēc viņas es ķēros pie viņas Spectator kolēģa Daglasa Marija grāmatas The Madness of Crowds: Gender, Race and Identity.

Tiklīdz biju to izlasījis, kas man laikam prasīja pāris sēdējienus, šķita, ka neko labāku nekad mūžā neesmu lasījis. Man nebija ne jausmas, ka pasaulē ir arī veselā saprāta puse, kuru lasot man nevajadzēs visu laiku nodarboties ar izlikšanos par aplamību nepamanīšanu. Izrādījās, ka otrpus The Guardian slietajam mūrim dzīvo ne tikai barbari, vaildlingi, rasisti, homofobi un Hitlera pielūdzēji, kā man bija salicies. Izrādījās, ka tur mīt arī normāli cilvēki un dažiem no viņiem galva vispār strādā daudz labāk, nekā tipiskajam pareizās puses rakstonim. Izrādījās, ka es neesmu dinozaurs un totāls idiots. Izrādījās, ka vismaz vēl pāris cilvēki šajā pasaulē domā līdzīgās kategorijās. Vēl vairāk — izrādījās, ka es esmu pa ceļam uzlasījis arī visādas idiotiskas idejas, kuras ir pretrunīgas savā starpā. Un tā sākās mana īstā sociālpolitiskā atjēdzība no voukisma (kas grāmatā tulkots kā “sociālpolitiskā atjēdzība”).

Daglasa Marija grāmata Pūļa neprāts, kuru es pirmoreiz izlasīju kā pavisam nevainīgs kreisais 2020. gada jūnija beigās, ir žurnālista darbs, kas nozīmē, ka tā ir uztveramāka plašākam lasītāju lokam, nekā teiksim konservatīvās domas biliotēkas ietvaros izdotās grāmatas. Iesaku to kā pirmo faktoloģisko ievadu problemātikā tiem pirmajā rindkopā minētajiem drošo, neitrālo, inteliģento un visumā pareizo līniju ieturošajiem, kuriem ir izdevies līdz šim nodalīt no sava informācijas lauka visu ar kultūrkariem saistīto kā kaut kādu īslaicīgu idiotismu, kuram galvenais ir nepievērst lielu uzmanību.

Vai es aicinu iesaistīties kultūrkarā, rakstīt dusmīgus tvītus, feisbuka ierakstus un rakstus? Galīgi nē. Es drīzāk aicinu pievērst uzmanību Daglasa Marija ieteikumiem grāmatas pašās pēdējās lapās. Tostarp es aicinu konservatīvās puses aktīvistus nekļūt par tādiem pašiem identitāšu politikas adeptiem, kuri domā, ka viņu piederība šai vai citai grupai padara viņus automātiski par apspiestajiem un tāpēc uz kaut ko īpašu pretendējošiem.

Grāmatu var nopirkt Jāņa Rozes, Valters un Rapa grāmatnīcās, kā arī Kodokas e-veikalā. Pateicos Karīnai Tillbergai un Agnesei Irbei par šī darba lielisko tulkojumu un redaktūru, kā arī Valteram Grīviņam no Apvāršņa par atļauju Kodokai pārņemt Daglasu Mariju latviešu valodā pēc tam, kad viņi bija jau latviski izdevuši Marija pirmo dižpārdokli Eiropas dīvainā nāve.