Mēs

Ja galvenā politiskās iedarbības metode ir pierādīt, ka otrs ir idiots vai ļaunais un tādējādi otru kā politiskā procesa dalībnieku nonullēt, tad varbūt nevajag nedz iet politikā, nedz mēģināt politiku komentēt. Tad ir jāiet terorismā kā agrāk bija šādos gadījumos pieņemts. To es gribētu pateikt vairumam Latvijas tviteristu, politiķu, žurnālistu un politisko aktīvistu. Tas pats attiecas arī uz šonedēļ klātienē Londonā novēroto. Abās ierakumu pusēs. Ar “politiku” nodarbojas un to komentē faktiski teroristi, ar vienīgo atšķirību, ka nespridzina viens otru.

Politika nav karš un tā nevar notikt starp karojošām pusēm. Demokrātiskais process var notikt tikai ar “mēs”. Un cik tālu atpakaļ ir jākāpjas, lai salasītu tādu nospiedošu, vienu par otru krītošu “mēs”, tik tālu arī ir jākāpjas. Visas specifiskākas un mazāk atbalstītas izpratnes par šādu nospiedošu “mēs” ir jūsu privātā politiskā programma, par kuru jūs varat iestāties vai nu ar teroru, vai civilizētā demokrātiskā procesā, kas paredz otra un viņa privātās politiskās programmas atzīšanu un saskaldīšanu daļās, kuru pieņemamība ir atsevišķi apspriežama.

Ja sabiedrībā var konstatēt “sašķeltību”, tas nozīmē, ka notiek uzspiešana, ka nav bijusi nesena nospiedošā un vienojošā “mēs” apzināšanās.