Openheimers

Prieks, ka cilvēks beidzot izmanto talantu nozīmīgu stāstu ekranizēšanā un ir metis mieru komiksiem (Dankērka atmiņā palikusi vairāk kā varoņfilma, kas ir vajadzīga, bet nav tik nozīmīga kā šī). Openheimeram ir daudz lielāks sakars ar ASV, NATO, Rietumu demokrātijas izredzēm, ar zinātni, kovidu un civilizācijas izredzēm, nekā ar Krieviju un tās kodolieroču arsenālu. Tas ir, pieņemot, ka ASV joprojām tic idejai būt par morāli pārāko taisnīguma aizstāvi vienā daļā pasaules un gana labi saprot, ko tas prasa.

Viens no filmas saldākajiem brīžiem, ko īpaši iesaku ikvienam latvietim un jo īpaši Latvijas politiķim attiecināt uz sevi, ir, kad Openheimera noēdējam Strausam retoriski pajautā: “Bet vai jums neienāca prātā, ka Openheimers un Einšteins varētu būt sarunājušies par kaut ko svarīgāku, nekā par jums?” Neatceros arī nevienu filmu, kurā būtu tik artikulēti aizstāvēta politikas un zinātnes atdalītība, inteliģentas attieksmes mainība (un nenolasāmība idiotiem traibālistiem un karjeristiem), kā arī nelokāma ticība taisnīgumam neatkarīgi no paša izredzēm to redzēt izpildījumā. Protams, tā ir sieviete, kas mudina vīrieti pārkāpt šo principu.

Anglosakšu politisko kultūru no mazāk civilizētās pasaules (kurai pieder arī Latvija) atšķir pietiekami lielā daļā sabiedrības, bet jo īpaši aktīvās elites, praktizētā paļāvība, ka beigu beigās Dievs nenovēršami spriedīs taisnu tiesu. Dievs ir apzīmējums spēkam (nav svarīgi, vai hipotētiskam), kas zina visu, ko tu zināji, kad rīkojies. Dievs ir tas, ko ne tu, ne kāds cits nevar apmānīt. Patiesības slēpšana vai noliegšana var mazliet atlikt spriedumu, bet tā nemīkstina sodu. Šī ideja ir atiecināma ne tikai uz paša mazajām izredzēm izbēgt no soda, bet arī uz savām gaidām no pārējās pasaules. Lai panāktu taisnīgu iznākumu, nav jāmahinē. Ir tikai jārīkojas taisnīgi pašam savas atbildības ietvaros un pārējais agri vai vēlu, ar vai bez mūsu klātbūtnes, notiks.

Tas, ko Nolans pats tur gribēja parādīt, nav baigi būtiski. Neklausieties režisoru (vai jebkuru citu radošo cilvēku) runājam par savu darbu un ko un kā gribējis tur ielikt. Tas ir viens no tukšākajiem interviju žanriem — aptuveni tas pats, kas klausīties, kā cilvēks atklāj otram, kā viņš apliecina mīlestību. Baudiet darbus, nebarojiet velnu.

Filma, ko var un droši vien vajadzētu skatīties vairākas reizes. Ja nebūtu dažu nevajadzīgu Nolana samudžinājumu (ar alternatīvajiem redzējumiem krāsās versus melnbaltā), varētu būt visu laiku labāko topā tuvu pašam augšgalam.

P.S. Latviešu subtitri Apollo Kino Plaza kinītī bija automātiskā tulkotāja līmenī.