Par nodarbinātajiem

Kad mēs vērtējam tādas lietas kā iknedēļas papļāpāšanas LTV glaunajā studijā un ik darba dienas paspriedelēšanas LR viļņos un šo nožēlojamo raidījumu lielākoties nožēlojamos ekspertus, jāsaprot, ka tās ir darbība nevis rīcība. Proti, cilvēki tās veic nevis tāpēc, ka pašreizējā situācija prasītu “visu citu” atlikt malā un tā rīkoties, bet tāpēc, ka ekspertēt un vadīt raidījumus ir šo cilvēku nodarbošanās. Vadītājs sēdētu tai studijā un LU vai RSU sociologs tur buldurētu neatkarīgi no notiekošā.

Lai arī es to nekad neesmu darījis, pareizi būtu tā, ka cilvēki paši raksta LSM administrācijai un saka: klau, es gribu novadīt nākamās nedēļas “Kas notiek Latvijā”. Labi, Jānis var vizuāli vadīt, viņš izskatās respektabli, labi, Mārai ir mazāk “ē”, ne pārāk neciešams balss tembrs, lai viņi vada, un lai Mārtiņš skaņo, bet te, lūk, ir problēma, te ir zinoši cilvēki, es jums sagatavošu programmu. Tas būtu sabiedriskais medijs. Tā neesamība nav nodarbināto vaina. Tas ir sabiedrības iniciatīvas trūkums un tas ir tādu pašu nodarbināto atrašanās mediju vadībā dēļ.

Kad rakstnieks pieturas pie disciplīnas rakstīt katru dienu, tad kārtējais dienišķais veikums ir vērtīgs galvenokārt tikai viņam pašam. Ja mana nodarbošanās ir programmēšana (nevis cilvēku vajadzību risināšana, kur reizēm ir vērts kaut ko uzprogrammēt, bet lielākoties nē), tad mans kārtējais programmējums ir tikpat vērtīgs, cik kārtējais TV vai radio raidījums, vai cik kārtējais menedžera menedžējums (skat. Pavļuts circa 2021). Industriālo revolūciju galvenā nelaime ir iekš tā, ka nodarbināties alkstošo prasmes ir sākušas vairāk noteikt virzību nekā, piemēram, ideālos balstīti indivīda apzinātie mērķi. Labā sabiedrībā nodarbināties alkstošie augstā līmenī tikai izdara to, kas no viņiem tiek profesionāli prasīts. Proti, nofilmē, ieraksta, uzprogrammē, nomenedžē, skaitliski izpēta utt. Viņi šajā kapacitātē nedrīkst noteikt mērķus.

Varbūt Austeri, Neideri, Kaprāni un citi šai pasaulei pārāk gudri eksperti paši raujas uz tiem raidījumiem. Es nezinu. Ja viņi to dara, tad cepuri nost. Tā ir jādara. Labā sabiedrībā uzstājas gan viņi, gan citi, kas paši to vēlas. Sabiedrisko mediju uzdevums ir dot platformu šīm domu sacīkstēm. Varbūt konservatīvā sabiedrība ir pārāk sociālistiski noskaņota (gaida centralizētu ideoloģiski tīkami vadības izlīdzsvarotu piedāvājumu) un tāpēc zaudē — gaida, kad viņus kaut kur aicinās, kad viņus izvaicās. Pašiem jāiet, pašiem jābāžas virsū. (Zinu, ka daži to jau dara.)