Par pelēko masu un vēl divi punkti

1. Pelēkā masa ir nevis cilvēki ar zemāku izglītību vai iztikas līdzekļiem, bet tie, kas uz savu galvu nepiedalās politiskajā procesā. Arī visinteliģentākais akadēmiķis un vislasījušākais kultūras apliecinātājs, kas dzīvo tikai sev, savas domas un statusa attīstībai, galu galā ir tikai vienas iztikas nišas aizpildītājs, ne kopienas kārtotājs. Jā, viņš palīdz saturēt kopā sabiedrību, bet tikai kā līme. Viņš neko nevirza uz savu atbildību. Arī parlamentā sēž ne mazums pelēkās masas. Mums, politiskajiem latviešiem, nekad šeit nav bijusi apgarota demokrātija, tāpēc no aklas sekošanas vietējai politiskai tradīcijai un no iekļaušanās tās kultūrā visdrīzāk nekas labāks par esošo netaps.

2. Cilvēks dzīvo paša nepārtraukti apliecinātā pasaulē. Ja jūs neapzināties to, ko jūs pats individuāli ar savu profesiju, ar saviem vaļaspriekiem, ģimenes dzīvi, ar savu patēriņu veidojat un stiprināt mikroekonomiskā, makroekonomiskā, institūciju un vērtību līmenī, tad jūs neesat līdz galam dzīvs. Konservatīvā cilvēka pozitīvā programma ir viņa paša dzīve, kurā viņš “balso” ar visu, ko dara. Konservatīvais cilvēks nav instruments un viņš nav nedzīvas sistēmas vērā neņemams patērētājs.

3. Viens no drošākajiem veidiem, kā pieaugušam cilvēkam pieņemties stulbumā, ir atrasties vidē, kurā neviens viņu neaizskar, neapvaino un nekritizē. Ne mazums cilvēku paši tādas ap sevi veido. Turklāt tā ir visai droša pazīme, pēc kuras atšķirt vardarbīgus cilvēkus (neatkarīgi no dzimuma) no miermīlīgiem — bailes no patiesības (par viņiem) izskanēšanas. Vai nu ap šiem cilvēkiem nepārtraukti uzplaiksnī vardarbība, vai viņi kā audzējs ap sevi nepārtraukti ģenerē melus un visapkārt novadāmas emocijas.