Par prostitūciju

Cik lielā mērā pie pašreizējās žurnālistikas stāvokļa esam vainīgi mēs paši? Tādā ziņā, ka neieguldījām naudu presē un portālos, nepirkdami tos, bet padomiskā stilā cenšoties iztikt ar “bezmaksas” piedāvājumu?

Valsts nevar pasūtīt labu žurnālistiku. Pat, ja es, jūs vai kāds cits labu gribošs cilvēks būtu autoritārs valsts vadītājs, mēs nevarētu noorganizēt labu žurnālistiku. Tā rodas nevis pēc instrukcijām no augšas, bet no finansiālas neatkarības, no savstarpējas konkurences, no morālas audzināšanas un no labas vispārējās izglītības. Labākais, ko mēs varētu izdarīt, ir radīt apstākļus, kuros laba žurnālistika kļūst atkal iespējama. (Pirmais solis varētu būt maksimāla finansējuma piegriešana nacionāla mēroga medijiem, bet tam jānotiek kombinācijā ar daudz ko citu.)

Jebkura radošā nozare (un es skatos īpaši kultūras virzienā ar ļoti dažiem izņēmumiem), kuras finansējumu lielākoties nosaka valsts, kļūst par prostitūtu nozari un tādējādi pārstāj būt radoša šī vārda cēlākajā nozīmē. Tas notiek dabiski un tur nedrīkst vainot konkrētos spēlētājus, kas spēlē prostitūtu lomas. Ja ir niša prostitūcijai (ko rada finansējuma iegrūšana), tad no attiecīgā sabiedrības morāli pagrimušā slāņa vai materiālo vajadzību diktēta nostūra sarodas kadri, kas aizpilda to. Un prostitūcijai morāli negatavie atsakās piedalīties, tādējādi paātrinot nozares degradāciju.

Kas ir prostitūta? Prostitūta visplašākajā šī vārda nozīmē ir cilvēks, kas sniedz īsta, nemateriāla labuma virspusēju imitāciju par materiālu atlīdzību. Sniedzot šo pakalpojumu, tiek nonivelēts imitētais labums, jo ievērojamākā daļa no labuma ir tieši tā nemateriālā daba. Tiek apmānīts devuma saņēmējs.

Devumam piemīt nemateriāla daba (un tad tas nav saucams par pakalpojumu), ja labums no tā ir negarantēts un neparedzams. Labums ir tieši tas, ka mēs nezinām, ko konkrēti tas sniegs (bet tajā pašā laikā nav arī runa vienkārši par melno kasti). Nemateriāla labuma dāvāšanu no pakalpojuma sniedzēja atšķir tas, ka pirmais to dara sev, kamēr otrais to dara saņēmējam apmaiņā pret atlīdzību. Žurnālisti, tāpat kā rakstnieki, dzejnieki un visi citi, kas sevi pieskaita radošajiem, nedrīkst radīt pēc pasūtījuma. Viņiem ir jārada priekš sevis. Un mēs viņus vērtēsim tieši tā — ja viņi priekš sevis dara stulbas lietas, tad viņi ir stulbi. Ja viņi priekš sevis dara brīnumainas lietas, kas tajā pašā laikā sniedz iepriekš neparedzamu labumu mums, tad viņi ir radoši un labi mums kā sabiedrībai. Nav vērts gari izplūst, cik neparedzamībā un tātad radošumā svarīga ir arī iespēja izgāzties, proti, radīt kaut ko tādu, kas beigās labs izrādās tikai pašam radītājam; Ja šādu iespēju izslēdz, tad runa ir nevis par radošu veikumu, bet par pasūtītāja vēlmju minēšanu.

Mēs nesaucam par prostitūtām ikvienu cilvēku, kas sniedz pakalpojumus. Programmētājus vai grāvjračus reti kad sauc par prostitūtām, jo sabiedrība nebalstās uz programmētāju vai grāvjraču (ja tādi vēl ir) radošo pienesumu. Tās ir profesijas, kurās lielākoties mēs sagaidām tehniska uzdevuma izpildi. Ja cilvēki to dara ar mīlestību, ļoti labi. Ja nedara, tad kvalitāte nav laba, bet nav pārāk liela bēda. Konkurences apstākļos švakākie tiek izstumti. Par kaut kādām problēmām vai prostitūciju mēs sākam runāt tikai tad, ja šie profesionāļi atsakās no morālām robežām savu pakalpojumu sniegšanā un ir gatavi par naudu rakt grāvjus vai programmēt arī noziedzniekiem un morāliem kropļiem.

Radošās profesijās (kuras, starp citu, neeksistē tāpēc, ka kāds ir piedzimis par žurnālistu, rakstnieku vai dzejnieku un sabiedrībai būtu kāds pienākums tādus deviantus balstīt) ir cita latiņa.  Radošās profesijas sniedz sabiedrībai to idejisko un ideālistisko piešprici, kas ir nepieciešama paglābšanai no stagnācijas, paglābšanai no dabiskas korumpēšanās. Radošās profesijas ir praktiskie filozofi. Brīdī, kad radošie pārstāj pildīt šo funkciju un vienkārši kļūst par mušiņām, kas salido tur, kur smaržo, viņus vairs nav vērts skatīt atrauti no jebkuras citas pieprasījumā un piedāvājumā balstītas profesijas, piemēram, apzinātības speciālistiem, programmētājiem, veikala pārdevējām vai grāvjračiem.

Žurnālistu apsūdzēšana prostitūcijā ir aicinājums viņiem apjēgt, ka tā nav nozare, kurā sabiedrībai vajag pasūtījuma izpildītājus. Un ar pasūtījumu šeit nav jāsaprot tas, kā tas izklausās no Lato Lapsas mutes — proti, ka kādam ir kaut kas samaksāts par konkrētu lietu. Nē, pasūtījums ir darbošanās apstākļos, kuros nospiedoša daļa figurējošā finansējuma ir no valsts. Pasūtījums ir ideja, ka ir iespējams saņemt valsts līdzekļus, ja uzraksta projektu par attiecīgu tēmu un iesniedz to kādā no ministrijām vai sabiedrības debilizācijas fondiem. Ja jūs rakstāt konkrētas ievirzes projektus kaut kādas valsts mediju programmas ietvaros, jo ir tāda programma, tad jūs esat valsts pasūtījuma izpildītājs. Jūsu korumpēšanās sastāv no tā, ka jūs nebūtu to darījis, ja nebūtu valsts finansējuma. Jūs darītu kaut ko citu. Valsts finansējumu no privātā atšķir tas, ka tas nepieder tā izdalītājiem. Valsts finansējumu dala varas turētāji. Varas groži ir tā vieta sabiedrībā, kur visvairāk izpaužas cilvēka netikumi un kur visvairāk cilvēkam ir nepieciešams citu atbalsts, lai sevi savaldītu. Varas groži ir tā vieta, kur radošajiem cilvēkiem ir jāvērš savi kritiskie skatieni. Kad radošo cilvēku finansiālā nodrošinātība kļūst atkarīga no savas uzvedības pielāgošanas valsts finansējuma izdalītāju noskaņojumam, viņi ir kļuvuši par prostitūtām. Ir tikai viens apstāklis, kurā prostituēti it kā radošie darbiniekie nav pelnījuši morālu nosodījumu — kad viņus par tādiem ir padarījuši materiāli apstākļi. Bet tad viņiem ir jāpārstāj sevi saukt par radošajiem. Pelnīt iztiku un nodrošināt savu ģimeni ir cienīga lieta. Izlikties, ka jūs tajā pašā laikā darāt to, ko jūs nedarāt — nav.