Sabiedrības sasķeltība

Ir aplami domāt, ka cilvēku kopienu kopā satur vienoti uzskati. Drīzāk tas ir cilvēku darbībās novērojams uzskatu un lojalitāšu samezglojums, kas neļauj bez pretrunām pateikt, kuri ir manējie un kuri ir svešie, jo ar vieniem mani vieno tas, bet ar citiem mani vieno cits kas. Ar vēl citiem mani vieno tas, ka esam vienoti ar mums kopīgu trešo pusi, lai gan pa tiešo viens otru īsti nevaram ieredzēt. Šādu konfliktējošu uzskatu un piekopto prakšu samudžinājums ir spējīgs sevī miermīlīgi uzsūkt daudz cilvēku. Jo lielāks ir uzskatu kamols, jo miermīlīgāka ir šāda sabiedrība. Ja samudžinājuma nav, sabiedrība nav laba švamme un neko daudz nevar uzsūkt.

Sabiedrību var sašķelt gan izraugoties vienu obligāto jautājumu, kurā vienas izvēles izdarītāji kļūst par nošķirtajiem, gan liedzot sabiedrībai satikšanos, kuras laikā cilvēki apmainās ar bagātīgu informāciju, kas ir vairāk nekā tikai teksta formātā ietilpināti uzskati jautājumā, kas ir rakstīšanas vērts. Satiekoties klātienē, cilvēks redz otru vairāk nekā tikai kā bināru pareizais — nepareizais valsts uzspiestajā jautājumā, un tas pārliecina, ka cilvēku uzskati nevienā jautājumā nav nedz akmenī iekalti, nedz izšķiroši, lai ar šo cilvēku spētu sadzīvot zem viena jumta, vienā pilsētā vai zem viena karoga.

Tāpat kā sociologu aptaujas izmaina sabiedrību, jo prasa izšķiršanos un rada izšķiršanās ilūziju rezultātu vērotājam, tā jebkādi politiski vai privāti mēģinājumi likt cilvēkam atklāt savus uzskatus tos drīzāk veido nekā konstatē. Vai Amerikas vidū sastapts amerikānis zina, kur ir Latvija? Ja viņam neprasa, tad nedz viņš zina, nedz arī nezina. Tāds fakts vienkārši nepastāv, izšķiršanās nav materializējusies. Iedomājieties, ka jums kādu vakaru šķiet, ka kaut kas nelabs notiek tuvējā apkārtnē. Jūs domājat, ka vajadzētu iet pārbaudīt, bet vienam bail. Jāzvana kaimiņam. Piedāvāju divas iespējas. Viena ir piezvanīt kaimiņam, pastāstīt savas aizdomas un piedāvāt kopā iet skatīties, kas īsti notiek. Otra iespēja ir piezvanīt kaimiņam, pajautāt viņa uzskatus par, piemēram, obligāto imunizāciju, kuru partiju viņš atbalsta un ko viņš domā par valodas jautājumu Latvijā. Kad šie jautājumi ir atbildēti, jūs viņam piedāvājat iet kopā izlūkos. Sakiet, lūdzu, kurā gadījumā kaimiņš nometīs klausuli un kurā gadījumā viņš visdrīzāk piekritīs iet ar jums laukā tumsā? Pat, ja jūs dievosities, ka jums uzskati ir identiski visos apskatītajos jautājumos. Ikvienam taču ir skaidrs, ka jautājuma uzdošana un atbildes sniegšana ir izmainījusi jūsu attiecības ar kaimiņu. Un nevajag sevi mānīt, domājot, ka uzskatu sakritība ir šīs attiecības uzlabojusi. Kaimiņu attiecības nebalstās nostāju vienotībā. Tās balstās piederībā vietai, tās balstās paļāvībā vienam uz otru neskatoties uz viedokļu atšķirībām. Atklājot, ka jebkādiem uzskatiem ir kaut kāds svars jūsu kaimiņattiecību pamatplāksnē — piederībā vietai —, jūs kaut vai zemapziņas līmenī esat ievainojis savas attiecības ar kaimiņu.

Var teikt, ka cilvēku uzskati ir plastiski un savstarpēji pretrunīgi, bet tikpat labi var arī pateikt, ka cilvēku uzskati tāda datorizētā jautājums — atbilde formātā vienkārši nepastāv. Nav svarīgi, ko kāds vienkāršs cilvēks domā par nacistu vai komunistu noziegumiem, ja šis cilvēks ar šiem saviem uzskatiem neko negrasās darīt, tos netiražē. Bet, ja jūs pajautāsiet cilvēkam viņa uzskatus un viņš būs tos tāpēc publiskojis, tad šo uzskatu materiālā forma būs kļuvusi par daļu no viņa, un viņš pavisam dabiski sāks to aizsargāt kā sevi pašu, un tādējādi kļūs par noziedznieku slavinātāju. Un tieši tikpat nesvarīgi ir cilvēka, kura dzīve ir labi iesakņota kādā vietējā sabiedrībā, abstrakti uzskati par jebkādu citu jautājumu, kurā viņš pats pēc savas gribas tos nav uzskatījis par vajadzīgu paust. Tieši fakts, ka uzskati nav vēl pausti, padara tos plastiskus, padara šo cilvēku gatavu samudžināties ar citādi domājošiem cilvēkiem vienā tīklojumā.

Rezultāts pandēmijas politikai ir tāds, ka sabiedrībā vairs nav samudžināta švamme. Cilvēki viens par otru domā vispirms jau pēc viņu attieksmes pošu jautājumā. Un nav svarīgi, ka viņu domas šajā jautājuma sakrīt vai nesakrīt. Svarīgs ir fakts, ka viņu priekšstats par otru ir viena jautājuma noteikts, kas nozīmē, ka šo "visaptverošo" skatījumu tikpat labi var izmainīt vēl viena jautājuma pievienošana.