Soli pa solim mūsdienīgi tumsonīgāki

Soli pa solim mūsu valsts kļūst arvien beztiesiskāka un mūsdienīgi tumsonīgāka. Vārdi nozīmē tikai to, ko tādi varneši kā Lauris Liepa, Sanita Osipova un citi juristi-bezmugurkaulnieki ar tiem izdomā saprast. Ko vispār nozīmē vārds "māmiņa", ja bērnam tagad ar tiesas lēmumu ir divas tādas?

Lai saprastu, kas notiek, noklausieties manis jau nupat minēto Elvīras Šimfas interviju "Brīvības bulvārī", kur viņa ļoti īsi apraksta intelektuāļu domas lidojumu, kas tagad ievāc augļus caur postmodernismu.

"Kants ir tas, kurš problematizē attiecības starp izzinošo subjektu un realitāti. Viņš saka, ka realitāte kā tāda subjektam nav pieejama. Subjektam vienmēr ir darīšana tikai ar sevis paša konstruētu realitāti. Subjektā — prātā, racionalitātē — ir struktūras, kas veido realitāti. Jūs nekad nevarat piekļūt pasaulei tāda, kāda tā ir patiesībā bez tā, ka jūsu prāts jau būtu saformējis jums pieejamos jutekļu datus šajā pasaulē, ko jūs redzat. Īsā mācība no tā ir tāda, ka cilvēks nezina, kāda pasaule ir patiesībā un tā pasaule, ar kuru viņam ir darīšana, ir subjektīva pasaule. Un es tagad domāju par fizisko pasauli. Es tagad domāju par (pieklauvē pie galda) fizisko pasauli. Fiziskā pasaule ir subjekta konstruēta pasaule. Un šī mācība no Kanta, tālāk viņa attīstās filozofiskajās aprindās, un te viņa iznāk visā krāšņumā jūsu priekšā postmodernismā ar tēzi, ka nav nekādas realitātes, nav nekādas patiesības, viss ir tikai sociāli, lingvistiski subjekta konstruēts, viss ir subjekta nosacīts, viss ir subjektīvs. Tie, kas producē ideju par zināšanām un zinātnēm, ir cilvēki, kas kaut kādā brīdī ir uzurpējuši varu, pārsvarā tātad balti, tātad vīrieši, bet viņu skatījumam uz realitāti nav lielāka pamatojuma, kāds ir vienkārši tumšādainai sievietei apkopējai. Viņas skatījums uz realitāti. Viņas idejas par realitāti ir tieši tikpat svarīgas un leģitīmas kā Ņūtona. Nopietni. Tikai viņai nav iespējas viņas paust. Tas ko saka Ņūtons, jums tas var likties dīvaini, bet tas ir tāpēc, ka cilvēki ir ļoti naivi un nesaprot, kas notiek filozofiskajās aprindās. [..] Tas ir jautājums par realitāti. Par realitātes statusu. Ir viena daļa sabiedrības, un intelektuāļi ir tā kā priekšgalā, kuri jau sen, un tas tiešām ir jau sen, kā franciski saka, tas ir vieux jeu, jautājums par to, vai eksistē kaut kāda objektīva realitāte, kaut kāda "patiesība", kaut kādas zināšanas vai zinātnes — viņi visi jau sen zina, ka, nē, nekas tāds neeksistē. Jau Fuko, kad tas bija, svētais Dievs, tas jau bija septiņdesmitajos gados, kad Fuko teica, ka zinātnes producē pie varas esošie, un viņiem nav nekāda labāka pamatojuma viņu producētajām zināšanām, kā vien tas, ka viņi ir pie varas. Kas ir pie varas, tas arī producē to, ko mēs naivi saucam par zināšanām vai realitāti vai patiesību. Neeksistē nekas tāds. Vai kad Bodrijārs runā par simulakriem — simulakrs ir kaut kas tāds, kas nevis slēpj patiesību, kas nevis aizstāj patiesību, bet kam vispār nav nekāda sakara ar patiesību. Nav vairs patiesības. Jau sen šīs aprindas, noteiktas aprindas, ir nonākušas pie attiecīgā secinājuma. Un līdz cilvēkiem tas tagad ir nonācis šajā dīvainajā dzimumu dzimtes diskusijas sakarībā. [...] Daži saka, klau, bet ir cilvēki, kuriem ir gailītis, un ir daži, kuriem gailīša nav — par ko vispār ir runa? Un otra nometne jums nāk klajā ar argumentiem, apsvērumiem, idejām, te ir nošķīrums, šeit ir nošķīrums, vispār viss ir tik un tā sociāli lingvistiski konstruēts un tādēļ mēs visu varam pārkonstruēt. Bet protams!"