Spēles noteikumu ievērošana
Man ir visai ierobežots priekšstats par to, kas notiek politisko partiju iekšienē, bet pašlaik vēl neatspēkota hipotēze, pie kuras pieturos, ir, ka Latvijā nav partiju, kurās būtu izprasta un darbotos iekšējā demokrātija un kurās valdītu atklātība un tiesiskums — kurās valdītu tas, ko mēs sagaidām no šo pašu partiju potenciāli veidotā parlamenta.
Es gribētu salīdzināt politisko darbošanos partijās un pēc tam valsts mērogā ar piedalīšanos basketbola turnīros. Partija ir viens zema līmeņa turnīrs, kurā uzvarot, var piedalīties vēlēšanās, kurās var kvalificēties dalībai nākamā līmeņa turnīrā — Saeimā. Galvenā tēze ir, ka šobrīd šos basketbola turnīrus rīko nevis cilvēki, kuri grib sarīkot labāko iespējamo turnīru, kurā uzvar labākā komanda, bet tos rīko cilvēki, kuri paši grib ar savu komandu uzvarēt turnīros. Un tas ir pagalam nepareizi. (Es neapšaubu līdz šim notikušo Saeimas vēlēšanu rīkotāju godīgumu, tāpēc šo analoģiju, lūdzu, attiecināt tikai uz sāncensību partiju iekšienē, starp partijām pirms vēlēšanām un vēlāk parlamentā.) Basketbola turnīra analoģija attiecas ne tikai uz turnīra iznākumu, bet arī uz tā norisi. Basketbola turnīru, ja tas ir kārtīgi sarīkots, izbauda visi dalībnieki. Arī tie, kas ir palikuši pēdējā vietā. Viņiem ir sarūgtinājums par savu iznākumu, bet viņi piedalījās, jo viņiem patīk sacensties un viņi zina, ka ar savu līdzdalību ir likuši pretiniekam pacelties augstumos, kādus tas diez vai sasniegtu bez konkurences. Viņi ir izaicinājuši pretinieku. Šķiet, ka tipiskais politiskā procesa dalībnieks ir pārāk koncentrējies uz pašu iznākumu — uzvaru turnīrā — un tāpēc sabotē turnīra taisnīgu norisi un turnīra izdošanos. Gan apakšgrupu līmenī, gan lielajā turnīrā Jēkaba ielā.
Partijās lielākoties valda personības, kuras pašas ir šīs partijas izveidojušas vai kuras, kā atzīst privātās sarunās, ir “pārņēmuši partiju”. Šķiet, ka visās redzamajās partijās ir pāris personālijās identificējama partijas sirds, kuru, ar varu izraujot vai diskreditējot, no partijas nekas pāri vairs nepaliktu. Viens darītājs parasti uzņemas, jo citādāk nekas nenotiks, bet pats galvenais — jo domās jau ir nākamajā arēnā — Saeimā. Cik ir darītāju, kas uzņemas “rīkot” partiju ar domu, ka ir jāļauj notikt demokrātiskajam procesam un tas negarantē viņu pašu tikšanu pirmajās rindās? Cik ir darītāju, ka vispār no paša sākuma pasaka, ka stāvēs malā un gādās, lai tiktu ievērota procedūra, pamata principi?
Partija tipiskam jaunas partijas veidotājam piecas minūtes pirms nākamajām vēlēšanām ir tikai formāla prasība, kas kaut kā fiksi jāizpilda, un tad — ja notiks brīnums — tad mēs uzvilksim labākās drēbes, iztaisnosim muguru, izlabosim kļūdas programmā un ķersimies pie priekšzīmīgā darba. Ja partija neiekļūst tūliņ notiekošajās vēlēšanās, tad uzskatām, ka šī bija laba skola un tiekamies kādā citā partijā pirms citām vēlēšanām. Ja tomēr fortūna mums uzspīd — ak, cik labi vēlēšanu rezultāti! Tā, biedri, mēģinām tikt valdībā, mēģinām dabūt sev ministrijas un tad mēs sāksim strādāt! Nav jēgas tagad te spēlēt demokrātiju, ja mēs nedabūnam amatus. Labi, lai tikai tie tur aiztaisa muti un nemaisās pa kājām, un tad mēs sāksim!
Visas šīs vienkāršotās attieksmes sevī slēpj spēles noteikumu neievērošanu. Mūsu “basketbola turnīros” jebkuras apakšgrupas spēles noteikumi tiek upurēti, jo ir jāiekļūst nākamajā sacensību kārtā. Partiju darbībā netiek atzīta sakāves iespējamība. Sakāve daudziem nozīmē “spēle galā”. Tātad visu vai neko. Bet kā individuālam kandidātam partijas iekšienē, tā partijai vēlēšanās un partijai parlamentā ir jābūt gataviem sakāvei. Partijai ir jābūt ar plānu turpināt savu darbu arī tad, ja tā negūs vēlētāju atbalstu. Jo tikai spēles turpināšana pēc sakāves apliecina, ka jūs respektējat spēles noteikumus. Ja jūs esat “iekšā” tikai tad, ja uzvarat, tad jūs nepieņemat demokrātijas pašus pamatus — ka uz nākamo vēlēšanu ciklu jūs var izbalsot un bieži vien, ja esat uzvarējuši vairākas vēlēšanas, ir pat vēlams, lai jūs tiktu izbalsoti un tas ir jāpieņem. Ja to nepieņemat, jūs esat parazīti. Ja jūsu vienīgā prasme ir būt pozīcijā (vai tikai opozīcijā), tad jums nav vietas politikā. Jums jāiet strādāt attiecīgi vai nu par uzņēmuma vadītāju, vai par žurnālistu.
Negribas šeit nosaukt konkrētus negatīvus piemērus, bet gribas izcelt vienu daļēji pozitīvu piemēru. Ir grūti spriest par Edgara Jaunupa publisko izteikumu ticamību, tomēr no dažām viņa intervijām var nojaust, ka viņš savu lomu redz tieši kā taisnīgu partijas rīkotāju, kuru interesē procesa izdošanās un kurš nav personīgi ieguldījies noteiktu iznākumu — noteiktu uzvarētāju nedemokrātiskā iecelšanā. Taču tajā pašā laikā viņš sirgst ar vēlmi par katru cenu uzvarēt nākamā līmeņa turnīrā, kas nozīmē, ka viņš visdrīzāk ir ieinteresēts noteiktu apakšējā līmeņa uzvarētāju kronēšanā, tāpēc saku “daļēji pozitīvs piemērs”.