Turpinājums domas vilcienam par partiju “rīkošanu”
Dalībnieku atlase un sagatavošana
Partijās un pat to vēlēšanu sarakstos mudž no anonīmiem garāmgājējiem ar kuriem partiju dibinātājiem un pirmajiem autoritārajiem vadītājiem, iespējams, nav nekā idejiski kopīga un par kuru pagātni zināms ir ļoti maz. Var saprast, kāpēc tikko dibinātas partijas tādas ir — ja nav pirmais darītājs, tad nekas nevar sākties. Ja nav pietiekams biedru skaits, tad nav arī likuma prasībām atbilstošas partijas.
Loģiskajam pirmajam solim pirms partijas tapšanas ir jābūt pakāpeniski augošai biedrībai, kura laika gaitā noslīpē partijas statūtus un idejiskās pamatnostādnes. Turpmāk tekstā visus “partija” lietojumus var droši aizvietot ar “biedrība” un attiecināt uz laika posmu līdz īstas partijas reģistrācijai.
Ja partijas dibinātāji vēlas iedibināt nevis vienkārši procedurāli demokrātisku partiju, kas iestājas par vienalga ko tās biedri demokrātiski nobalso (starp citu, tā var būt izglītojoša nodarbe), bet tādu partiju, kas seko kādai ideoloģijai vai kaut vai vienkārši programmai, tad partijas statūtos ir jāiestrādā kārtība, kādā sargāt vispirms partijas ieejas durvis. Paši dibinātāji, gan tiecoties sasniegt biedru minimumu, gan tiecoties vairot vēlētāju skaitu, cenšas partijās saaicināt iespējami daudz cilvēku. Bet par saaicināto cilvēku nodomiem vai kvalifikācijām galvu daudz nelauzī.
Nevienu cilvēku nevar pārbaudīt ar vienu anketu vai interneta meklētāju. Cilvēku nodomi, spējas un zināšanas atklājas laika gaitā, saskaroties ar dažādām situācijām. Cilvēks, kas pirms piecām minūtēm kļuvis par partijas biedru, nedrīkst baudīt tādas pašas tiesības kā gadiem pārbaudīts partijas biedrs. Politisko partiju likuma 3. pants paredz: “Partijas veic politiskās aktivitātes un veido savu iekšējo organizāciju saskaņā ar demokrātijas, atklātības un biedru vienlīdzības principu.” Biedru vienlīdzība šeit ir tiesiskā vienlīdzība, kas nenozīmē vis, ka visi biedri ir vienā hierarhijas līmenī, bet, ka vienādos stāvokļos biedriem ir vienādas tiesības un pienākumi, vai, ja tādas nav, tad atšķirības ir jāattaisno. Partijas iekšienē pastāv dabiska biedru hierarhija, bet tai ir jābūt atklātai un visiem skaidrai.
Aicinu partijās veidot piramīdas struktūru ar šādiem līmeņiem, sākot no apakšas: 1) līdzjutēji, 2) mazie biedri, 3) īstenie biedri.
Līdzjutēju līmenis ir tas, kurā nonāk ikviens reģistrēts partijas biedrs. Lai iestātos partijā, interesentiem papildus iesniegumam ir jānokārto elementārs eksāmens par valsts iekārtu, kas sarežģītības ziņā salīdzināms ar to, kas jānokārto naturalizējoties par pilsoni.
Lai līdzjutējs kļūtu par mazo biedru, viņam ir jāiztur sarežģītāks eksāmens par Latvijas vēsturi, par Satversmi, partijas programmu un par demokrātijas un tiesiskuma mehāniku, kā arī jāuzraksta sava politiskās partijas līdzdalības deklarācija, kas kļūst par partijas iekšienē saistošu un pārējiem biedriem pieejamu dokumentu. Laika gaitā jebkura līmeņa biedri var iesniegt papildinājumus savai līdzdalības deklarācijai. Mazie biedri piedalās biedru sapulcēs ar savu balsi.
Ne līdzjutēji, ne mazie biedri nevar kandidēt partijas amatpersonu vēlēšanās. Tam ir nepieciešams kļūt par īsteno biedru. Lai par tādu kļūtu, mazajam biedram ir jāsagatavo referāts vai likuma grozījumu projekts par viņam tuvu likumdošanas tēmu. Sagatavotais materiāls kandidātam ir jāaizstāv debatēs ar īstenajiem biedriem. Šajās debatēs ir jāpārliecinās, ka kandidāts izprot partijas ideoloģiskās pamatnostādnes un spēj tās izmantot savā argumentācijā.
Ar laiku partijā var ieviest vēl vienu biedru līmeni, kurā nonāk, ja īstenais biedrs nokalpojis partijā noteiktu gadu skaitu. Nākamā līmeņa biedriem būtu ekskluzīvas tiesības tikt ievēlētiem iekšējās uzraudzības institūcijās.
Vēlēšanās no partijas kandidēt var tikai īstenie biedri, turklāt tādi, kas par partijas biedriem kļuvuši ne vēlāk kā gadu pirms vēlēšanām. Partijas biedriem, kas jau ir ievēlēti pašvaldībās, Saeimā vai Eiropas parlamentā, būtu jāaizliedz kandidēt, ja nav nolikts mandāts.
Mūsu laikiem vissvarīgākā šādas partijas struktūrvienība ir juridiskā komisija, kuras viens no pienākumiem būtu pieskatīt, lai partijas biedri savos politiskajos izteikumos un darbos pieturas pie demokrātijas un tiesiskuma mehānikas atziņām, lai tie saprot un nepārkāpj demokrātijas “spēles noteikumus”.
Organizācijas iekšienē darbojas vairāku līmeņu mācību programma. Pirmajā līmenī tā skaidro partijai nepiederīgiem interesentiem, kāda ir partijas uzbūve, kā tā strādā, kādi ir valsts iekārtas pamati. Viens no lielākajiem pašreizējo partiju trūkumiem ir, ka tās nav iespējams īsti iepazīt, nekļūstot par biedru. Tieši tāpēc partijās nonāk “nejauši garāmgājēji”. Pirmā līmeņa programma iepazīstina ar partiju un ar jautājumiem, kas jāzina, lai nokārtotu iestāšanās eksāmenu. Otrajā un trešajā līmenī līdzjutēji un mazie biedri apgūst nākamā līmeņa pārbaudījumiem nepieciešamo, kā arī visu pārējo, kas cilvēkam ar vidējo izglītību vēl ir jāzina, lai varētu artikulēti piedalīties politiskajā procesā. Mācību programma nesastāv no “kādi argumenti ir jāizmanto, lai vinnētu to diskusiju” un tajā tikai ārkārtas gadījumos parādās informēšana par aktualitātēm, piemēram, kā tagad būtu par enerģētiku vai karu. Mazajiem biedriem un īstenajiem biedriem jābūt spējīgiem pašiem sekot līdzi aktualitātēm un veidot savus uzskatus. Organizācijas pastāvēšanai un veiksmīgai darbībai daudz svarīgāk ir, lai visi biedri saprot demokrātisko procesu un principus. Tādas lietas kā aģitācija un biedru piesaiste nav mācību programmas saturs, ja vien tās neskar vērtību jautājumus. Partijas biedru skaita pieaugums nav pašmērķis, bet pozitīva blakusparādība.