Sportiskie taivānieši
Taivānieši ir lielākie motorollēšanas cienītāji pasaulē. Taivānā ir viens miljons motorolleru un to skaits uz vienu iedzīvotāju esot lielākais pasaulē. Ja tu gribi uz veikalu, kas atrodas piecsimt metru attālumā, tad tu lec motorollerā un brauc. Pavirši novērojumi liecina, ka velosipēdus izmanto tikai tie, kas vecuma dēļ motorolleru nevar vairs īsti novaldīt un tie, kuriem jāpārvietojas pa vidēm, kur motorolleriem iebraukt aizliegts (piemēram, studenti universitātes teritorijā). Ja tu gribi braukt uz trīsdesmit kilometru attālu pilsētu, tad tu lec mašīnā, jo sēdēt uz motorollera tik lielu gabalu ir grūti. Beigās iznāk tā: ja velosipēds, motorollers vai mašīna nav sabojājusies, tad vienas dienas laikā ar kājām tu veic dažus simtus metru.
Nedomāju, ka Latvijā rīdziniekiem sanāk vairāk metru. Bet. Taivānā zina, ka kustēties vajag un tāpēc visa Taivāna kustas. Kā jau ZL lasītāji labi zina, taivāniešiem kompleksu nav. Tas nozīmē ne tikai to, ka jaunieši atraugājas viens otram ģīmī, bet arī to, ka skriet iet ikviens neatkarīgi no savām īpašībām, trūkumiem, spējām un nespējām. Sportists vai nesportists, jauns vai vecs, glīts vai neglīts, atlētisks vai tizls, tievs vai resns, gejs vai regejs — visi iet skriet. Skriet iet arī tie, kas nemāk skriet (tad viņi soļo, bet mēs vienkāršības labad visus liekam vienā čupā). Un arī tie, kuriem nav sporta kurpju, sporta drēbju. Lielākajai daļai mērķis ir vienkārši sakrāt dažus kilometrus, kurus viņi veic pašu spēkiem.
Katru brīdi no agra rīta līdz divpadsmitiem vakarā mūsu stadionā var saskaitīt 5-10 cilvēkus, kas sporto. Populārakajās stundās cilvēku ir tik daudz, ka skriet ātri pa skrejceļu nav iespējams, jo visu laiku kāds ir jāapskrien. Lai arī vairums ir pieklājīgi un lēnajām gaitām izvēlas ārējos celiņus, daži laikam skaita apļus, un tāpēc velkas pa iekšējo celiņu.
Apģērbs, kādā tiek sportots, ir gan sportisks, gan ikdienišķs. Esmu redzējis arī meitenes augstpapēžu kurpēs, bet katru dienu var redzēt pāris meitenes svārkos, puišus džinsenēs un dažreiz arī pieaugušas sievietes kleitās. Ātrums, kādā viņi pārvietojas, bieži vien ir tāds, kādā parasti iet pa ielu, tāpēc diez vai viņi nosvīst.
Taipejā, Taivānas galvaspilsētā, pašā centrā redzēju divus stadionus, pa kuru skrejceļu tobrīd pārvietojās vismaz simts (!) cilvēku vienlaicīgi. Stadions aizņem vienu kvartālu starp parastiem māju kvartāliem, tam apkārt nav nekādas sētas. Ir labierīcības, tribīnes un vēl kaut kādas konstrukcijas, bet kopējā bildē stadions iekļaujas aptuveni tāpat, kā parks bez sētas.
Pirms pusotra mēneša šeit bija Toyota reklāmas pasākums, kura dalībnieki piedalījās jaunas Toyota automašīnas izlozē. Dalībnieku galvenais uzdevums bija veikt ar kājām aptuveni 5 kilometru distanci. Tādi pasākumi notika visā valstī un kaut kur internetā lasīju (tagad meklēju un nevaru atrast), ka kopumā tajos piedalījās miljons cilvēku, no kuriem mūsējā - 15 tūkstoši. Vai Latvijā varat iedomāties, ka tādā pasoļošanas pasākumā ar vienas automašīnas izlozi un vēl pāris izklaidējošām atrakcijām piedalītos 1/23 daļa latvijas iedzīvotāju, tas ir, simts tūkstoši?
Tā ka no tās nekompleksošanas un nospļaušanās par pārējiem (gan tas, ko citi domā, gan tas, kā es citus ar savu rīcību varētu traucēt) kaut kāda jēga ir.
Latvijā par tiem, kas skrien, smejas. Gan Rīgā, gan Ventspilī pa ielām skrienot, ir nācies dzirdēt labus komentārus, jo jaunieši neanalizē lietas pēc tā, vai tas ir labi, pareizi. Galvenais ir tas, vai kāds nekrīt ārā no bara. Ja kāds izceļas (skrien), tad par viņu vajag pazirgoties.
Ja jūs nemākat skriet, tad nav ko kompleksoties. Skaisti skrien tikai skrējēji un vēl dažu sporta veidu pārstāvji. Piemēram, tādi basketbolisti, kas spēlē lielas lomas dažādās Latvijas komandās, vairums skriet nejēdz. Neglīti skrien (neglīti skriet parasti nozīmē arī nepareizi skriet) tie, kas skrienot cenšas saglabāt savu pozu savā iedomātajā sabiedrībā. Skriešana patiesībā ir tāda zvēru padarīšana. Ja jūs neatbrīvosieties un nekļūsiet par zvēru, tad skriet nekad neiemācīsieties.
Atgriežoties pie basketbolistiem (ai, viņi mani visu bērnību un jaunību ir apcēluši, tā ka esmu traumēts), tie, piemēram, skrienot vienmēr cenšas saglabāt to gangsteru pozu — lempīgie soļi, platās, dibenu nenosedzošās bikses, kustības ar domu, ka tevi palēnināti rāda MTV klipā. Ja nu tā uztraucaties par kamerām, dārgie čaļi, tad atklāšu jums, ka palēninājumā skaisti izskatās tikai tās kustības, kas dzīvē ir realizētas dabiskā ātrumā, nemēģinot ar spēku cīnīties pret gravitāciju un normāliem locekļu reakcijas ātrumiem. Basketbolistu skriešanas soļi parasti ir tik smagi, ka basketbolistu komandas skriešanas treniņu laikā varētu mierīgi nodarboties ar bruģēšanu.
Ja kaut kāds jaunais, daudzsološais līderis, respektīvi, tipiskais projektu vadītājs ar labu algu, iznāk stadionā un mēģina skriet kā tāds projektu vadītājs, tad viņš savu nepareizo kustību dēļ drīz vien arī kā tāds projektu vadītājs stāv skrejceļa malā, tēlo, ka runā pa telefonu, tausta sirdi labajā krūšukurvja pusē un spļauj asinis. Ja nu tiešām gribas skriet, aizmirstiet par savu lomu. Tas pats attiecas uz metālistiem (atvainojos, ja nepareizi klasificēju — tie, kas melnās drēbēs ar spīdīgām pogām, gariem zābakiem un drūmu skatu uz dzīvi), hipijiem (nemazgātiem matiem nemazgātās raibās drēbēs un ar pozitīvu skatu uz nedēļas nogali) un visiem citiem, kuriem gaita/stāja ir stingri noteikta izvēlētās lomas aprakstā. Skrienot scenāriju atstājiet ģērbtuvē.
Ai, novirzījāmies no tēmas.
Ja jūs esat pilsētas mērs, uzceliet savā pilsētā vienkāršu stadionu bez sētas. Apstādiet to ar kociņiem un sarīkojiet pāris atklāšanas rīta rosmas / vakara rosmes, un jūsu pilsēta vairs nebūs tik slima.