Pirmā ķīniešu valodas nodarbība jeb kā es gāju riteni zagt

Zinot, ko jums nav daudz laika lasīt, rakstīšu ātri. Šodien mācījos, programmēju, kārtoju papīrus, bet pašas interesantākās lietas notika vakarā, kad pulksten astoņos devos uz starptautisko studentu centru, kur mums bija paredzēta pirmā ķīniešu valodas nodarbība.

Šodien bija tieši tāds laiks, kādu jau sen gaidīju. Pūta stiprs vējš, visu laiku apmācies, vakarā vēl kārtīgi uzlija un daudziem kokiem zarus nolauza. Gandrīz kā Ventspilī, tikai vējš silts.

Uz ķīniešu valodu nāk ne tikai pirmgadnieki, bet arī vecākie kursi, tāpēc šodien satiku dažas jaunas sejas (no Indijas, Vjetnamas, Ungārijas un Gvatemalas). Uzreiz pēc ierašanās sākām ar formu aizpildīšanu. Tie, kas ātrāk aizpildīja, sāka tradicionālo aptaujāšanos. Kā sauc, no kurienes un ko studē. Jā, vecīt, tu esi vēsais, ja esi atbraucis no Latvijas. Kur tā vispār ir?

Mani draugi Pipi, Krūšturiene un Sātans

Satiku otro sava vecuma balto. Pirms nedēļas satiku Krēgu, kuram bija gari, mazās bizītēs sapīti un gadiem ilgi nemazgāti mati (dredi laikam tas saucas, ja?). Krēgs studē ķīniešu literatūru, tāpēc viņš te laikam nenāk uz ķīniešu valodu. Vispār viņš izskatījās tā it kā būtu no AIESEC, katru vakaru smēķētu zālīti un klausītos regeju. [Dārgie AIESEC biedri, neapvainojieties, bet tādi tie jūsu ārzemnieki man vienmēr ir izskatījušies]. Uz ķīniešu valodu toties nāk ungārs Čibo, kurš te otro gadu studē psiholoģiju. Esmu vienīgais, kas māk pareizi izrunāt viņa vārdu (kamēr viņš bija vienīgais, kurš atklāti pateica, ka pirmo reizi dzird tādu valsti Latviju). Vietēji viņa vārdu izrunā tā, ka izklausās pēc „trouble”. Bet tas vēl nekas. Ķīniešu valodas programmas vadītāja sev par angļu vārdu izvēlējusies vārdu Bra (krūšturis angļu valodā), vienu indieti sauc Šaitans (sātans islamā), bet visus pušu sit vjetnamietis, kuram ir uzreiz divi labi vārdi. Viņa ķīniešu vārds ir Pipi (pipi visās valodās ir pipi), bet angļu – Bitch (ielasmeita). Pipi paskaidroja, ka viņa vārds rakstās "Bich", turklāt ar kaut kādu akcentu uz "i". "Yeah, my English name is Bitch", viņš teica.

Pēc garā Krūšturienes ievada vārds tika dots mūsu skolotājai Peiji. Par maz, ka vadītāja pirms nodarbības nebija pat noskaidrojusi pasniedzējas vārdu un no kurienes viņa ir. Viņa arī nezināja, ka pasniedzēja angļu valodā runā sliktāk, nekā jebkurš uz ielas nejauši satikts taivāņu students (bet, kā jūs labi zināt, studenti šeit ar angļu valodu ir uz jūs ar lielo „J”). Kad pēc nodarbības ar savu indiešu čomu Prakašu vadītājai norādījām, ka pasniedzēja pat nespēj man pajautāt, kurās dienās man der nodarbības, vadītāja teica, ka būs labi. Protams, ka būs labi. Tikai grūti noturēt smieklus visu laiku. Prakašs arī nepalīdz, smejas līdzi.

Kā es gāju velosipēdu zagt

Jā, bet tas nebija viss. Ejot uz mājām, mani uzrunāja viens no vjetnamiešiem (smaidīgais Pipijs Bičs, kuru turpmāk saukšu vienkārši par vjetnamieti). Šis angļu valodu zināja jau diezgan labi (ne tā kā Duens, ar ko iepazinos, kad devos uz veselības pārbaudi). Viņš prasa, vai man jau ir velosipēds. Saku, ka nav, bet domāju pirkt. Viņš saka, ka nevajag pirkt – var dabūt par brīvu. Kaut ko jau biju dzirdējis no indiešiem pirms nedēļas – it kā uz riteņiem uzliek uzlīmes, kuras nozīmē, ka pēc noteikta datuma, ja īpašnieks uzlīmi nenoņem, riteni var paņemt jebkurš gribētājs. Tādā veidā skola it kā atkratoties no tiem simtiem velosipēdu, ko te uz ielām un stāvvietās atstāj skolas beidzēji, kas aizbraukuši uz Taipeju un citām debespusēm. Ja neviens tos riteņus nepaņem, tad skola tos savāc un iznīcina.

Draudzīgais vjetnamietis (visi indieši ir ķīmiķi, bet visi vjetnamieši ir fiziķi) saved mani kopā ar Duenu un vēl vienu vjetnamieti, kas šodien dosies sirojumos pa pilsētiņu, lai atrastu kādu labu riteni. Vjetnamietis tikai brīdina, ka problēma ir ar riteņu atslēgām – tās pašam kaut kā jādabū vaļā. Es sāku prātot, kas un kā, bet viņš pats piedāvā risinājumu – lai atrakstot viņam rīt e-pastu, jo viņš strādā fizikas laboratorijā un tur zāģis mētājas. Man tikai šonakt jāatrodot labs ritenis, jānoņem uzlīme un jānoliek tā, lai es pats zinu, kur tas ir. Jā, un jārīkojas ir šonakt, jo tieši šodien piecos vakarā beidzas tas riteņu savākšanas termiņš un visdrīzāk, ka rīt riteņus savāks skola. Vjetnamietis te jau ir trešo gadu, tā ka zina, ko runā. Nu, padomāju, jā, tas ir tas, ko man vajag. Ietaupīšu dažus tūkstošus. Negribu iet viens, pievienojos Duenam un viņa draugam. Ātri vien Duens atrod man kaut kādu draņķi ar tukšām riepām, kurš par laimi nav pieslēgts. Paskatos uz to uzlīmi. Jā, šodienas datums, jā, pieci vakarā. Viss pārējais, kas uz tās lapas ir, ir ķīniešu valodā. Pāris mājas tālāk Duens un viņa draugs atrod riteņus arī sev. Rīt zāģēšot. Mēs šķiramies, es stumju savu draņķi uz galvenajiem vārtiem piepumpēt. Stumju, stumju, bet kaut kā nejūtos īsti labi. Vai tas ir mans velosipēds? Teds, kad pirms dažām dienām par indiešu minēto sistēmu prasīju, raustīja plecus. Varbūt man jāpajautā vēl kādam vietējam? Pajautāju dažādām pretimnācēju kompānijām. Divas saka, ka, jā, varot ņemt. Tad piepumpēju riepas un izlaižu dažus lokus turpat gar vārtiem. Priekšējās bremzes sarūsējušas, saķīlējušās un nav atslēdzamas. Bet nekas, uz priekšu ripo. Līdz brīdim, kad priekšējā riepa visiem tuvumā esošajiem par lielu prieku skaļi pārsprāgst. Nu, nekas, iešu meklēt citu riteni. Uzlieku draņķim atpakaļ uzlīmi, staigāju pa stāvvietu un skatos uz tiem riteņiem. Nē, kaut kas nav labi. Jāuzprasa vēl kādam, vai tas tā patiešām ir. Šis puisis vairs nav tik drošs. Iesaka man aiziet uz kopmītņu dienestu. Aizeju uz kopmītņu dienestu un mēģinu noformulēt savu jautājumu tā, lai dienests to saprastu. Dienestā strādā cilvēki ap četrdesmit un tie angļu valodā neko, izņemot „okei”, nesaprot. Labi, ka pie dienesta veča tajā brīdī viesojas kāds students. Tas kaut ko no manis teiktā saprot un es arī kaut ko no viņa teiktā. Izrādās, ka nevar gan tos riteņus tā ņemt. Tos pārstrādās un viss. Pastāstu viņiem, kādus gudrus stāstus esmu no citiem dzirdējis un mēs visi pasmejamies. Tad viņi man pajautā, kur ir Latvija. Man reiz pietiek. Uzzīmēju Āfriku, norādu uz Eiropu. Skaidrs, Eiropu šie zina (daudzi te pat nezina, kur ir Eiropa). Tad zīmēju Eiropu. Salieku galvenās valstis un nu viņi saprot, kur Latvija ir. Turpmāk visiem zīmēšu. Citādi parasti visi tikai saka, „ā, jā”, bet neko tā arī nesaprot.

Pazudis tulkojumā

Vēl gribu pastāstīt par valodas problēmām. Izmantojot ķīniešu studentus par saviem tulkiem, parasti es sajūtos kā Bils Mjurejs manā mīļākajā mākslas filmā, Sofijas Kopolas režisētajā „Pazudis tulkojumā” (tur gan japāņu valoda figurēja, bet es te jūtos ne mazāk labi ar ķīniešu valodu). Parasti man ir tā, ka es pajautāju pavisam vienkāršu jautājumu, uz kuru jāatbild ar „jā” vai „nē”. Iespējams, ka problēma ir iekš tā, ka ķīniešu valodā nav tādu universālo „jā” un „nē” (Teds teica, ka nav), bet kaut kāda problēma te ar to iztiekšanos patiešām ir. Piemēram. Gribu uzzināt, vai šodien ir pārdošanā meloņu sula (tagad šis jautājums ir obligāts, jo, ja es prasu meloņu sulu [to māku paprasīt], bet tās nav, tad man ielej nedzerami saldu ananāsu sulu). Palūdzu kādam tuvumā esošam studentam pajautāt šo jautājumu pārdevējai. Jautājuma noformulēšana studentam neprasa daudz laika. Taču tad vienkāršas atbildes vietā seko kādu pusminūti gara nepārtraukta vārīšanās pārdevējas izpildījumā. Nabaga ķīniešu students paskatās uz mani, tad uz pārdevēju un pasaka viņai pāris skaņas, uz ko pārdevēja atbild ar vēl vienu lekciju pusminūtes garumā. Un tā pēc pavisam nelielas visu pircēju rindas aizkavēšanas es uzzinu atbildi, kas ir kaut kāds labi nopušķots „nē” vai „jā”, jo viņi nekad neiztulko atbildi kā skaidru „jā” vai „nē”. Parasti tas ir tā: „Pārdevēja teica (varat iedomāties, cik ilgi viņi šitos vārdus meklē savā vārdu krājumā? aptuveni desmit sekundes uz katru vārdu, ja es nemēģinu kā tāds autocomplete pabeigt vārdus viņu vietā), ka šodien meloņu sula ir visa pārdota” vai arī kaut kāds „visi ir pirkuši sulu, ka tās vispār vairs nav palicis pāri”. Ceru, ka tagad apjēdzat, cik ļoti gribu iemācīties ķīniešu valodu un cik ļoti man nav vienalga, ka ķīniešu valodas skolotāja nesaprot, ka es viņai saku, ka man der otrdiena.

Bet kopumā viss ir kārtībā. Gaidu rudeni. No citiem nemaznozīmīgajiem novērojumiem jāatzīmē, ka šodien pirmo reizi ieraudzīju meiteni ar diezgan palielām krūtīm (uz pārējo meiteņu krūšu fona). Tiesa, baigi spicas tādas. Ja jūs interesē šis jautājums, iegriezieties Zilupes laikā arī turpmāk.

P.S. Neko jaunu ķīniešu valodā tā arī neiemācījos.